Tapirs

tapirs

Viens no interesantākajiem un neparastākajiem dzīvniekiem ir Tapirs. Tas pieder pie zīdītāju klases, nepārnadžu kārtas, tapiru dzimtas un tapiru ģints. Lai gan to kārta ir nepārnadžu, kurā arī ietilpst, piemēram, degunradži, tapiri ir līdzīgāki cūkām. Varētu pat teikt, ka tie ir kā krustojums starp cūku, ziloni, kā arī mazliet degunradzi un pat zirgu. Šie dzīvnieki ir unikāla vairāku citu dzīvnieku kombinācija, un, iespējams, tieši tādēļ tie ir apdraudēta suga.

Tapiri pēc izskata ir mazliet cūkām līdzīgi dzīvnieki ar apaļīgu ķermenim, īsām un resnām astēm un zilonim līdzīgu, bet īsu snuķi. Visbiežāk tapiri izaug aptuveni 2 m gari un 1 m lieli. Atkarībā no to sugas, tie sver no 150 līdz pat 300 kilogramiem.  Tā kā ir sastopamas dažādas tapiru sugas, tad to apspalvojuma, kurš ir ļoti īss, krāsa var variēt no sarkanbrūnas līdz pelēkai un pat melnaim. Tapiru ausis ir ovālas, un to gali ir balti. Tapiru priekškājām ir 4 pirksti, bet pakaļkājām ir tikai 3 pirksti. Nelielais tapiru snuķis ir īss, taču ļoti kustīgs un spēcīgs, ļaujot tiem ērti satvert un ēst augus. Tapiru acis ir brūnas, bet tām pa virsu nereti ir zilgana miglai līdzīga ēna, tādēļ tapiru redze ir visai slikta, taču to kompensē to izcilā dzirde un oža.

Tapiri savvaļā ir sastopami Dienvidamerikas, Centrālamerikas un Āzijas mežos un džungļos. Vēsturiski tapiru priekšteči heptodoni, kuriem vēl nebija izveidojušies snuķi un kuri ir attīstījušies no primitīvā zirga, ir dzīvojuši jau pirms aptuveni 40 miljoniem gadu, un apdzīvojuši tieši Ziemeļameriku. Neaudz vēlāk, pirms aptuveni 25 miljoniem gadu, ir parādījušies tādi tapiri, kādus varam redzēt arī tagad. Bet no Ziemeļamerikas un tagadējiem apdzīvotajiem rajoniem tie pārvietojās tikai aptuveni pirms 3 miljoniem gadu.

Tapiri labprāt uzturas upju vai citu ūdenstilpju tuvumā, jo tiem patīk daudz laika pavadīt ūdenī, kur tie ne tikai barojas ar ūdenī sastopamajiem augiem, bet arī atdzesējas karstās dienās un veiksmīgi slēpjas no sauszemes plēsējiem. Tie ir lieliski peldētāji un bieži pārvietojas pa upes gultni zem ūdens. Papildus ūdenszālēm, uz sauszemes tapiru iecienītākais ēdiens ir dažādi augļi, ogas, lapas un jaunie koku un krūmu dzinumi.

Tapiru snuķis ir paraudzēts ne tikai ēšanai, bet arī gaisa ostīšanai. Tapiru tēviņi bieži paceļ gaisā snuķi un, atsedzot zobus, osta gaisu. Tā tie meklē tuvumā esošās tapiru mātītes. Tapiru mātītes dzemdē aptuveni katru otro gadu pēc brieduma sasniegšanas. Bet tapiru dzīves ilgums ir no 25 līdz 30 gadiem.

Tā kā tapiri ir visai izteikti nakts un vakara dzīvnieki, tad arī tapiru ienaidnieki ir nakts plēsēji. Pateicoties to ķermeņa uzbūvei un izmēriem, tapiriem nav daudz ienaidnieku, taču visbiežāk tiem uzbrūk jaguāri, aligatori, anakondas un tīģeri. Kā arī bieži cilvēki medī tapirus līdzīgi kā mežacūkas to gaļas un ādu dēļ. Par laimi tapiri ne tikai spēj ātri skriet un paslēpties krūmos vai ūdenī, izvairoties no saviem ienaidniekiem, bet to biezā āda pasargā tos no plēsēju zobiem.

Adoptē nevis pērc – mīti par adoptējamiem patversmju dzīvniekiem


adoptē -dog

 

Ir dzirdēti daudz un dažādi mīti par dzīvnieku patversmēm un dzīvniekiem, kuri tajās mitinās. Taču patiesība ir tāda, ka gandrīz 100 procentos gadījumu tie ir tikai mīti, kuri ir izveidojušies tādēļ, ka cilvēki patiesībā nezina, kā izskatās dzīvnieku patversmes, kas tajās notiek un kādi ir šo patversmju resursi.

Viens no mītiem, kuru es dzirdu visbiežāk ir, ka šie dzīvnieki, kuri nokļūs dzīvnieku patversmēs, ir vai nu slimi, vai kaut kas ar tiem nav kārtībā. Nereti cilvēki ir iedomājušies, ka vienīgais veids, kā dzīvnieki var nonākt patversmēs ir tos savācot no ielas vai, piemēram, saimniekiem atdodot agresīvus mājdzīvniekus. Patiesība ir tāda, ka viens no vispopulārākajiem iemesliem kādēļ dzīvnieki, jo īpaši suņi nonāk dzīvnieku patversmēs ir, jo to saimnieki nav vienkārši spējīgi par tiem pienācīgi parūpēties, vienalga vai tas ir finansiālo apstākļu dēļ, vai, piemēram, kādu alerģiju vai dzīvesvietas maiņas dēļ. Ar šādiem dzīvniekiem viss ir nevainojamā kārtībā, kā rezultātā šie mājdzīvnieki ir ideāli piemēroti adoptācijai un jaunām mājām.

Vēl viens populārs mīts par patversmju dzīvniekiem ir, ka tie visi ir ļoti slimi vai tiem ir kādas kaites. Un, lai gan starp patversmes dzīvniekiem var gadīties kāds slims dzīvnieciņš, lielākā daļa šo mīluļu ir pilnībā veseli un pārcietuši rūpīgu vetārsta pārbaudi. Tādēļ nevajadzētu uztraukties par apslēptām kaitēm, vai lipīgām slimībām šo patversmes dzīvnieku vidū. Kā arī nereti dzīvnieku patversmes nodrošina bezmaksas vizīti pie vetārsta vai nopietnāku slimību gadījumā  bezmaksas ārstēšanas procedūras.

Lieta, kas ir pašsaprotama ar patversmju dzīvniekiem ir, ka bieži to vēsture īsti nav zināma. Taču tas lielākajā vairumā gadījumu tas nemaz nav slikti. Suņi un citi dzīvnieki spēj aizmirst pat ļoti traumatiskus gadījumus no savas pagātnes, ja vien tu tiem nodrošināsi mīlestības pilnu vidi un labus dzīvošanas apstākļus. Dzīvnieki nav ļaunatminīgi, tādēļ bieži vien to pagātne nemaz nebūs tik jūtama, kā tev varētu šķist.

Vēl viens visai izplatīts uzskats ir, ka dzīvnieku patversmēs ir iespējams adoptēt tikai kaķus vai suņus. Taču arī tā nav taisnība. Pastāv patversmes, kurās starp kaķiem un suņiem dzīvo arī kāmīši, putni un citi dzīvnieki. Tādēļ, ja tu vēlies adoptēt nedaudz netradicionālāku mājdzīvnieku, tad noteikti papēti sev apkārt esošās dzīvnieku patversmes un visdrīzāk tu ātri vien atradīsi vietu, kurā kaķi un suņi sadzīvo vēl ar citiem dzīvnieciņiem.

Ja tu domā par mājdzīvnieka iegādi, tad noteikti iesaku adoptēt ne pirkts savu dzīvnieciņu. Tā tu ne tikai nodrošināsi mājas dzīvnieciņam, kurš ir palicis bez tām, bet arī uzlabosi sev pašsajūtu un noteikti arī ietaupīsi naudu. Bet, ja tu šaubies par adoptāciju tikai dažu mītu dēļ, tad es varu garantēt, tie tiešām ir tikai mīti, un ikviens patversmē esošais dzīvnieciņš ir rūpīgi kopts, lielākā daļa šo dzīvnieku ir pilnīgi veseli, un tie visi ir gatavi atrast jaunas mājas.

Kas ir tīklērces un kā no tām tikt vaļā?

tīklērces Tīklērce noteikti ir insekts, ar kuru ir saskārušies ikviens dārza īpašnieks un dārzeņu audzētājs. Varbūt tu to vēl neapjaut, taču, ja tu redzi, ka starp tavu augu zariem ir savilkti tādi kā nelieli zirnekļu tīkli un uz paša auga ir nelieli melni kukainīši, tad visdrīzāk tās ir tīklērces.

Šo kukaiņu latīniskais nosaukums ir Tetranychus urticae, un pasaulē ir sastopamas vairāk nekā 1200 dažādas šo ērcīšu sugas. Šo ērcīšu ķermenis ir pavisam neliels, tās ir mazākas par milimetru, bet to krāsa var būt no zaļganpelēkas līdz pat zilganmelnai.

Šie kaitēkļi ir īpaši iecienījuši siltumnīcas, taču ir sastopami arī uz dzīvojamo telpu un āra augiem. Tie parasti dzīvo augu lapu apakšpusē, kur tad tās arī vērpj zīda tīklus aizsardzībai.

Tīklpērces ir kautrīgas augiem, jo tās barojas, uzsūcot no auga šūnām šķidrumu, kā rezultātā augs paliek nedzīvs un var nokalst. Tā kā ir sastopamas ļoti daudz šo kukaiņu sugas, tad tie ir kaitīgi gandrīz visa veida augiem, bet īpaši tomātiem, gurķiem un citiem dārzeņiem, jo, barojoties un uzsūcot ūdeni no augu lapām, tās liedz šim šķidrumam nokļūt arī līdz augļiem, kā rezultātā tu vari palikt bez ikgadējās ražas.

Šādi insekti ir iecienījuši karstus un sausus apstākļus un jaunas tīklērces spēj izšķilties 3 dienu laikā. Tīklērču mātītes ikdienas izdēj aptuveni 20 oliņas, bet jaunas tīklērces nobriest 5dienu laikā. Šis ļoti īsais dzīves cikls nav nekas labs, jo tas nozīmē, ka šie kukaiņi spēj vairoties apbrīnojamā ātrumā, kā rezultātā, necīnoties ar tīklērcēm, tavi augi ātri vien var aiziet bojā un nenest tev vēlamo ražu.

Pirmais, ko ir nepieciešams darīt, lai iznīdētu šos kukaiņus, ir norobežot veselīgos no neveselīgajiem augiem, un izolēt tos augus, uz kuriem ir šīs tīklērces. Tas novērsīs iespēju, ka tās apsēdīs arī citus augus, kā rezultātā tev būs iespējams izglābt citus augus.

Nākamais solis ir veco un bojāto lapu novākšana un iznīcināšana. Vislabākais un efektīvākais veids, kā to izdarīt ir sadedzināšana. Jo tas nodrošinās, ka tīklērces nespēs turpināt vairoties uz augiem.

Pēc tam pēc iespējas ir nepieciešams turēt inficētos augus vēsākā un mitrākā vietā, jo tīklērcēm nepatīk šādi apstākļi, kā rezultātā tās vairs nevairosies uz šiem augiem.

Lai iznīdētu tīklērces var lietot gan ķīmiskas, gan dabīgas vielas. Protams, vajadzētu atcerēties, ka ķīmiskajām vielām klāt vajadzētu ķerties tikai tad, ja ar dabīgo vielu palīdzību nav iespējams atbrīvoties no šiem kukaiņiem, jo galu galā ķīmija var kaitēt taviem augiem. Pieredzējuši dārzkopji mēdz izmantot ķiploku, citrusaugu, piemēram, citrona, sinepju un citu stipru augu novārījumus vai novilkumus, kas atbaida šīs tīklērces.  Vari arī sasmalcināt 200 gramus sīpolu, 12 stundas tos izmērcēt 10 litros ūdens un tad ar šo izvilkumu apliet savus augus vai pārliet tos ar cukura sīrupa šķīdumu, tādejādi iznīcinot pieaugušās tīklērces. Bet, ja tev ir pieejama Indijas azadi koka eļļa, tad arī tās un ūdens sajaukumu var efektīvi izmantot šo kukaiņu iznīdēšanā vai vismaz to kontrolēšanā.

Šie ir tikai daži padomi, kā cīnīties ar šiem nepatīkamajiem kukaiņiem, taču noteikti zinoši dārznieki tev spēs pateikt arvien jaunus līdzekļus un veidus, kā tikt vaļā no tīklērču uzbrukuma taviem augiem.

Moskītu miglotāji

insektu miglotājsVasaras laikā milzīga problēma ir odi, jo tie traucē baudīt izklaides vai vienkāršu uzturēšanos ārā, īpaši vakaro, kožot un atstājot nejaukas, niezošas pumpas. Un, lai gan ir vairāki veidi kā cīnīties ar tiem, sākot no visai neefektīvām pret odu svecēm un aerosolu pūšamajiem, līdz moskītu miglotājiem, kas ir viena no visefektīvākajām metodēm kā ne tika atbaidīt, bet arī nonāvēt moskītus un ievērojami samazināt to skaitu tavas mājas vai iecerētās vietas apkārtnē.

Moskītu miglotājs ir ierīce, kura pret moskītu un insektu līdzekli, kuru tu lieto, spēj pārvēst biezā miglā, kas efektīvi var noklāt tavu pagalmu, verandu, vai pļavu, kā arī iekļūt starp koku lapām, zem augiem, puķēm un dažādās spraugās, lai no tām iznīdētu moskītus un arī turpmāk atbaidītu tos no atgriešanās šajās spraugās un citās to mājvietās.

Ja šo ierīci lieto pareizi tad pat ir iespējams arī izjaukt moskītu vairošanās ciklu, kā rezultātā būs iespēja ne tikai atbaidīt odus uz brīdi, kamēr darbojas insekticīds, bet arī vispār samazināt moskītu daudzumu savas dzīvojamās vietas apkārtnē.

Miglošana ir īpaši laba moskītu atbaidīšanas metodē, jo tas, ka šis insekticīds tiek izdalīts tieši miglas veidā, ļaus tam pilnībā noklāt zemi, kokus, augus un visu pārējo ar šo miglu, taču tajā pašā laikā, līdz ko migla izgaist šis insekticīds un tas, ka vispār kaut kas tika darīts nav pamanāms vai sajūtams, kā arī pēc apmēram pus stundas šī apkārtne ir pilnībā droša cilvēkam, bērnam, mājdzīvniekiem un citiem dzīviem radījumiem, jo insekticīds neatstāj pēdas, taču tajā pašā laikā purpina darboties un atbaidīt odus vairākas stundas pēc pirmām dažām miglošanās un vairāk nekā dienu vēlāk, kad miglošana tiek veikta regulārāk.

Un ar moskītu miglotāju ir iespējams ne tikai atbaidīt un nogalēt moskītus bet arī citus insektus, kaitēkļus un pat veikt tīrīšanas un dezinfekcijas darbus, piemēram, atbrīvot telpu vai ārsienu no pelējums. Vienīgais pirms miglošanas ir skaidri jāpārliecinās, ka, pirmkārt, pati miglošanas ierīce ir piemērota vietai, kurā tu vēlies miglot, un otrkārt, ka šķidrums, kuru tu izmantosi arī ir piemērots šai vietai.

Kā arī, ja tu izlem par labu miglotāja iegādei, pirms miglošanas neaizmirsti uzvilkt apģērbu ar garām piedurknēm un starām, kā arī aizsargbrilles, cimdus un respiratoru, kas nodrošinās, ka ne šķidrums, ne migla nenonāks uz tavas ādas, kā arī tu to neieelposi un tev neradīsies alerģiska reakcija, kas var notikt, jo bieži šie miglošanas šķidrumi satur vairākas ķimikālijas.

Tātad, ja tu vēlies ātru un efektīvu veidu, kā uz laiku atbrīvoties no moskītiem, kā arī laika gaitā vispār samazināt odu daudzumu tavā apvidū, tad noteikti ielūkojies moskītu miglotāju piedāvājumā.

Odze

odzeČūskas ir rāpuļi, kurus nemīl daudzi, bet diemžēl arī Latvijā mēs varam sastapt daudz un dažādas čūskas sākot no nekaitīgajiem zalkšiem, līdz indīgajām odzēm, par kurām tad arī būs šodienas raksts.

Odzes ir rāpuļu klases, viperidae jeb odžu klases dzīvnieki, kuri ir vieni no visattīstītākajām čūskām.

Pēc izskata tā ir 40 līdz pat 80 cm garas čūskas. To galva ir trīsstūra formas un saplacināta, ar īsu un strupu purnu. To ķermenis ir samērā drukns. To muguras krāsas var atšķirties variējot no brūnas, uz pelēku un zaļganu, dzeltenīgu vai pat vara sarkanu, bet, neatkarīgi no krāsas, tām uz muguras ir tumša zigzagveidīga svītra ar ieapaļu, tumšu plankumu katra zigzaga roba pusē. Kā arī u odzes pakauša ir tumšs x veida zīmējums. Šīs divas arī ir tās pazīmes, pēc kurām visefektīvāk var noteikt, ka tā tiešām ir odze. Dažreiz var sastapt arī pilnīgi melnas odzes, taču tādā ganījumā ir jāmeklē vai šai čūskai ir vai nav gaiši plankumi galvas sānos, jo tā ir iezīme, kura raksturīga tikai zalkšiem.

Odzes parast dzīvo aizaugušos izcirtumos, kur ir gara zāle un krūmi, kā arī mežmalās, purvos un pat priežu mežos. Lai gan odzes aktīvas ir diena periodā, medībās tās dodas krēslā, kas arī vajadzētu no tām visvairāk uzmanīties. Tās pēc ziemošanas aktivizējas aprīlī, bet pārojas maijā, ziemas periods tām sākas septembra beigās, oktobra sākumā, kuru tās pārlaiž grupās dziļās alās, bedrēs vai zem koku saknēm.

Odžu galvenais pārtikas avots ir peļveidīgie grauzēji un vardes, dažreiz arī putnu mazuļi vai ķirzakas.

Odzes ir vienīgā Latvijā sastopamā indīgā čūska, un tās kodiens ir bīstams kā tās upuriem – dzīvniekiem, tā arī cilvēkiem. Šī inde satur proteīnus, kas sašķeļ asins šūnas un var izraisīt iekšēju asiņošanu. Šī inde arī iedarbojas ļoti lēni, tādēļ odzēs parasti ievada lielu daudzumu šīs indes. Tādēļ,  sākot no aprīļa līdz septembrim, dodoties mežā ieteicams vilkt biezus apavus un bikses, kas labi nosedz kājas. Bet, ja šī čūska tomēr ir iekodusi, tad nekavējoties ir jāgriežas pēc medicīniskās palīdzības, jo nav ietiecams censties odzes kodienu ārstēt ar tautas metodēm.

 

Kā pārvadāt suni automašīnā?

suns automašīnāSuņi ir lieliski mājas mīluļi, ne velti tos sauc par cilvēka labākajiem draugiem, taču kad jūs dodieties kaut kur, piemēram, brauciet pie radiem valsts otrā pusē, jūs, protams, vēlaties ņemt savu mīluli līdzi. Tādēļ ir vērts uzzināt labākos veidus, kā droši un ērti pārvadāt savu suni automašīnā.

Suni mašīnā parasti pārvadā vai nu bagāžniekā, kuram ir stikli kā hetčbeka vai SUV tipa automašīnām, vai, ja, piemēram, tava mašīna ir sedana tipa, tad suni pārvadā, tam sēžot un sēdekļa, bet tad iesaku iegādāties speciālus suņu sēdekļus un/ vai suņu drošības jostu, jo abi šie palīglīdzekļi liks tavam sunim justies daudz ērtāk, kā arī straujas bremzēšanas gadījumā šis sēdeklis neļaus sunim rauties uz priekšu un izkrist no šī sēdekļa.

Ja tomēr tev ir pietiekami liels bagāžnieks, kurā var pārvadāt savu suni, tad iesaku ne tikai iegādāties metāla režģi, kurš neļaus tavam sunim pārlēkt no bagāžnieka uz mašīnas salonu, bet arī uz bagāžnieka grīdas izklāt segu, lai sunim ir ērtāka pārvietošanās.

Vēl viens labs padoms ir ļaut sunim pierast pie bagāžnieka vai sēdekļa pamazām un kamēr mašīna ir izslēgta, kas nozīmē, ka sunim šī vieta jau būs pazīstama, un tam būs vieglāk brīdī, kad tiks iedarbināts motors un uzsākta kustība.

Iesaku arī nebarot suni pirms pārbrauciena ar mašīnu, jo tāpat kā daļa cilvēku, arī suņiem var kļūt slikti, tādēļ ne tikai tev, bet arī pašam sunim būs vieglāk pārciest šo braucienu.

Lai sunim nekļūtu garlaicīgi un būtu kaut kas, kas novērš tā domas no mašīnas kustības, novieto blakus sunim dažas rotaļlietas, lai tas varētu ar tām rotaļāties un izklaidēt sevi.

Ja ir paraudzēts garāks pārbrauciens ar mašīnu, tad noteikti vajadzētu apstāties ik stundu, sliktākajā gadījumā ik pa divām stundām un izstaidzināt savu mīluli, kaut vai tas ir lielceļa malā, lai tas pārāk nenogurtu. Kā arī obligāti ir jāparūpējas par to, ka viss nepieciešamais ir līdzi šī automašīnas brauciena laikā – kakla siksniņa, pavada, suņu gardumi, rotaļlietas, ēdiens un ūdens.

Lai Latvijā legāli pārvadātu suni ar automašīnu, nekādi lielie noteikumi nav jāievēro – tev līdzi ir jābūt suņa pasei un vakcinācijas apliecībai, kā arī dzīvnieka pārvadātājam ir jānodrošina, ka dzīvniekam ir ērti transportlīdzeklī, kurā tas tiek pārvadāts.

Avots: www.suni.lv

Suņu svilpe telefonā

sunu svilpe sunimSuņu jeb klusā svilpe ir svilpe, kura, tajā iepūšot, izdala ultraskaņu, kuru cilvēkiem nav iespējams sadzirdēt, taču dzīvnieki ultraskaņu sadzird ļoti labi, un tie momentāni atbild uz šo skaņu. Par spīti šīs svilpes visām labajām īpašībām ir viena problēma – šo svilpi ir nepieciešams nēsāt līdzi. Par laimi mums, moderno tehnoloģiju laikmetā, kad ikvienam kabatā ir mobilais telefons, ir pieejamas ļoti daudz aplikācijas gan Android, gan IOS operētājsistēmu telefoniem, kas ļauj šo suņu svilpi izmantot jebkurā vietā un laikā, vienkārši atverot aplikāciju.

  • Dog Whistler – šī ir aplikācija, kura ir piemērota abām iepriekš minētajām telefonu operētājsistēmām. Tās izveidotāji ir kompānija ar nosaukumu Mobeezio, Inc. Šī ir viena no populārākajām suņu svilpes aplikācijām, kuru izmanto vairāk nekā 20 miljoni lietotāju visā pasaulē. Šī aplikācija piedāvā izvēlēties no vairākām ultraskaņas frekvencēm, kā arī tā ļauj izvēlēties veidu, kā šī skaņa tiks pārraidīta – kā garš tonis, īsos skaņas signālos un citos veidos. Tā atļauj arī savienot šo aplikāciju ar taviem sociālo tīklu kontiem, lai informētu savus draugus vai sekotājus, ka tu izmanto tieši šo aplikāciju, kā arī šādā veidā tu vari dalīties ar savu progresu un padomiem, ja, piemēram, tu trenē savu suni ar šīs svilpes palīdzību;

  • Dog Whistle Free – šī ir iPhone telefoniem domāta aplikācija, kuras izveidotājs ir kompānija Wawa Mobile. Šī aplikācija piedāvā ne tikai iespēju izplatīt tādu skaņu, kāda nāk no īstām suņu svilpēm, bet ar tās palīdzību tu vari efektīvi mācīt savam sunim trikus vai vienkārši izskolot savu mīluli. Arī šī aplikācija piedāvā izvēlēties no vairākām ultraskaņas toņu frekvencēm un skaņas struktūrām, kas ļaus efektīvi trenēt tavu suni;

  • Dog Whistle Free Animated –  šī ir Android telefoniem piemērota aplikācija, kuras veidotāji ir Professionals. Šī ir diezgan augstu vērtēta aplikācija, ar kuras palīdzību arī ir iespējams tavu Android telefonu pārvērst par suņu kluso svilpi. Ar tās palīdzību tu varēsi ne tikai trenēt savu suni un iemācīt viņam atbildēt uz konkrētu frekvenci, bet šī aplikācija tev var palīdzēt atbaidīt svešus suņus, kas var būt parocīgi dažādās situācijās, kad t, piemēram, esi parkā un apkārt klaiņo sveši suņi;

  • iWhistler Fun – šī ir aplikācija, kuru ir izveidojuši A Plus Communications. Šī aplikācija ļauj izvēlēties vairākas dažādas svilpes sākot no parastās tiesnešu svilpes, līdz Lielbritānijas policijas, vilku un klusajai suņu svilpei. Tā var noderēt ne tikai lai trenētu savu suni, bet arī, lai piesaistītu apkārtējo uzmanību, kā īstu svilpi sporta spēļu laikā, vai vienkārši atpūšoties un izklaidējoties ar draugiem. Pie katras svilpes veida ir iespēja izvēlēties arī vairākas frekvences, kuras palīdzēs padarīt svilpošanu efektīvāku;

  • Annoying Frequencies -un arī šī aplikācija, kuru izveidojis ir Kevins Doerksens, ir veidota kā vairāku iespēju saturoša aplikācija, kurā iz iespējams izvēlēties kā suņu svilpes skaņas, tā arī citu svilpju nedaudz apnicīgās skaņas. Šī ir universāla aplikācija, kas var ne tikai palīdzēt trenēt suni vai bērniem izklaidēties, bet to var izmantot arī, piemēram, kā dzirdes testu, lai noteiktu, kuras frekvences tu vari un kuras nevari dzirdēt.

Vistu inkubators

Vistu inkubatorsVistu inkubators, jeb vieta, kur iespējams perēt olas bez pašas vistas palīdzības ir ierīce, kas ir spējīga uzturēt pareizu mitrumu, temperatūru un pat apgrozīt šīs olas, lai mazie cālīši veidotos pareizi un šīm olām būtu daudz lielāks cāļu piedzimšana procents. Būtībā lai no olas izperētu cāli tam ir nepieciešams siltums, mitrums , to ir nepieciešams apgrozīt un vēl ir vajadzīga arī pareizā ola. Pretēji tam, ko domā lielākā daļa cilvēku, visas olas nemaz nevar tikt izperētas, jo vistai, lai izdētu tādu olu, kas var tikt izperēta ir nepieciešams blakus gailis, lai tas apsēklotu olu un pēc tam no tās varētu izšķilties cālītis.

Šādas ierīces, ir pieejamas dažnedažāda lielums un arī tas, cik daudz no šīm nepieciešamajām darbībām tās prot veikt attiecīgi noteiks tās cenu. Vismodernākie inkubatori ir spējīgi uzturēt vienmērīgu mitrumu, temperatūru un arī apgrozīt šīs olas gan vienā gan otrā virzienā, bet citi lētāki inkubatori spēs jums nodrošināt tikai temperatūru un par mitrumu un olu grozīšanu jūs paši būsit atbildīgi. Šādā inkubatorā jums jātur olas būs vismaz 30 dienas, kur tās būs jāgroza un tām būs nepieciešami pareizie apstākļi, lai šis cālītis sāktu attīstīties un pēc tam izšķiltos. Inkubatorā audzēt cālīšus ir daudz ērtāk un pārredzamāk, kā ļaut to darīt pašai vistai, jo tā var sākt perēt jebkurā vietā un cāļu skaits, kā arī veids nav paredzams, savukārt šajā mākslīgajā perētuvē jūs varat ievietot olas pēc savas sirds patikas un arī skaitu jūs daudz labāk varat kontrolēt. Inkubators ļauj jums olas daudz labāk pieskatīt un arī pašus cālīšus, kad tie sāk šķilties jums būs daudz veiklāk kontrolēt, lai tie nepazūd, vai, lai tie saņemtu pietiekami daudz ēdamo un augšanas apstākļi būtu daudz labvēlīgāki.

Arī paštaisīts inkubators var būt risinājums, kur jums būs nepieciešamas ierīces, kas būs spējīgas kontrolēt mitrumu, un temperatūru, bet par grozīšanu parasti atbildīgi būsit jūs paši un tas būs jādara pēc noteikta laika intervāliem un pareizā veidā.

Kopumā ņemot inkubatori ir viegls veids, kā papildināt savu vistu krājumu to darot kontrolētā un pārredzamā vidē, darot visu, kas nepieciešams veiksmīgai cālīšu attīstībai.

Jūras cūciņa

juras cucinasJūras cūciņas ir mums visiem zināmi mājas iemītnieki, kurus parasti saimnieki tur būrīšos gluži tāpat, kā kāmīšus vai trušus. Jūras cūkas parasti ir ap 20 centimetrus garas un sver no 600 līdz 1800 gramiem, un tās vidējais mūžs ir 6 gadi tomēr labos apstākļos tās var izdzīvot līdz pat 10 gadiem un vairāk. Šie dzīvnieki savā izskatā nedaudz atgādina cūkas, jo to galvas ir nesamērīgi lielas salīdzinot ar ķermeni un kājas ir īsas. Bet jūrascūciņām atšķirībā no īstajām cūkām ir ļoti asi priekšzobi un diezgan vāja redze, bet izcila oža un dzirde. Šis dzīvnieks lielāko savu laika daļu būrī pavadīs guļot, bet savvaļā šie dzīvnieki pa dienu slēpjas lai pa nakti ietu medībās, jo tie ir zālēdāji un bīstas no plēsējiem.

Jūras cūciņas sauc šādā vārdā, jo tās tika ievestas Eiropā ar jūrnieku palīdzību, bet to izskats nedaudz atgādina spalvainu mazu cūciņu, kas tad ari savienojumā ar jūrnieku ievešanu veidoja jūras-cūka. Šie dzīvnieki pēc dabas ir mīlīgi un nav dusmīgi, kā arī bez vajadzības tie nekož un neskrāpē cilvēkiem. Kopumā jūras cūkas ir visai bailīgas un var tikt viegli izbiedētas gluži tāpat, kā bailīgi kaķi vai suņi, bet ņemot vērā, ka tās ir zālēdāji, tad tām savvaļā vēl vairāk ir jāuzmanās no plēsējiem un arī mājas apstākļos tās uzvedas visai piesardzīgi baidoties no uzmanības un uzvedoties tramīgi ja to izceļ no būrīša.

Jūras cūciņu kopšana ir ļoti vienkārša un šie dzīvnieki ir visai maz prasīgi no saviem saimniekiem, kas arī ir viņu galvenais trumpis. Tie ir mīlīgi, nekož un izturas ļoti labi pret saviem saimniekiem. Jūras cūciņai ir jāierāda guļvieta un tā var dzīvot pa visu dzīvokli vai māju, un atšķirībā no kāmjiem tā nemēģinās aizbēgt. Bet parasti tomēr tās tur lielos būros, kur ir ēdiens, guļvieta un vieta izkārnījumiem salmu vai kaķa smilšu veidolā, un vienreiz dienā tās tiek izlaista no būra izskraidīties. Tās var turēt arī ārā novietojot būri bez apakšējās daļas zālienā, tomēr tādā gadījumā bieži vien ir jāmaina būra atrašanās vieta jo cūciņai patīk ēst zāli un plēst to veidojot sev guļvietu.

Kopumā šie ir ļoti jauki dzīvnieki un ir ļoti patīkami ar tiem uzturēties vienā telpā jo tie meklējot siltumu bieži vien nāks cilvēkam klēpi vai pieglaudīsies pie sāna, un šie dzīvnieki pat iemācās atsauktie uz savu vārdu, ja tie tiek saukti no otras istabas.

Metāla detektors dzīvnieku nozagto mantu atrašanai?

suns ar metala detektoruSuns ir ikviena cilvēka labākais draugs, taču tajā pašā laikā suņiem ir arī dažādi niķi. Viens no kaitinošākajiem suņu paradumiem, ar kuru ikviens suņa īpašnieks ir saskāries, ir dažādu lietu un mantu aprakšana vietā, kura tikai pašam sunim ir zināma, vai citādi paslēpšana. Un pēc tam, kad ir konstatēts, ka kāda manta ir tiešām pazudusi, un ka rodas aizdomas, ka tieši
suns var būt pie vainas, ir praktiski neiespējami uzmeklēt šo mantu.

Bet viens no risinājumiem varētu būt metāla detektors, jo ar to ātri un efektīvi ir iespējams uzmeklēt dažādas mantas un pārmeklēt samērā lielu platību īsā laikā.

Šādu metodi izmantoja arī kāda sieviete - Kārena Vudlija -, kura šādi ar metāla detektora palīdzību atrada savu sen pazudušo ģimenes gredzenu ar dimantiem sava suņa vēderā, lai
gan sākumā bija domājusi, ka viņas suns to ir kaut kur noslēpis. Iespējams,
šādi Kārena izglāba sava suņa dzīvību, jo tāds priekšmets kā gredzens varēja
būtiski kaitēt suņa veselībai, taču šis gadījums arī norāda, cik metāla
detektora izmantošana var būt efektīva, gan pazudušo vērtslietu, gan citu
sīkumu atrašanā.

Nenoliedzami šīs ir tikai viens no daudziem līdzīgiem stāstiem, kā mājas mīlulis ir paslēpis kādu dārgu cilvēka lietu, kurš, par laimi, ir beidzies veiksmīgi, taču tas tiešām liek
aizdomāties par metāla detektora efektivitāti un noderīgumu pat, ja tie tiek izmantoti šādiem salīdzinoši interesantiem un kreatīviem mērķiem.