civava

Čivava

Čivava ir maza auguma dekoratīvais suns, kas ir mazākā suņu šķirne, kas radīta 1850. gadā, Meksikā un nodēvēta Čivavas štata vārdā, kurā tika atklāta čivavas suņu šķirne. Lai gan čivavas izmēru, apmatojuma krāsas un garuma ziņā mēdz atšķirties, tām visām ir viena kopīga pazīme – tās ir augumā mazas.

Čivavas izcelsmes vēsture ir sarežģīta un miglā tīta, jo pastāv vairākas ar to saistītas leģendas un teorijas, tomēr gan folklora, gan arheoloģiskie izrakumi norāda uz to, ka šīs šķirnes izcelsme ir meklējama Meksikas apvidū.

Populārākā un ticamākā teorija par čivavu izcelsmi apgalvo, ka čivavu priekšteči ir tečiči jeb seno tolteku dekoratīvā suņu šķirne. Jau tajā laikā šādi sunīši piederēja tikai augstākās kārtas indiāņiem, jo tika uzskatīti par dārgu un vērtīgu greznumlietu.

Pirmie apraksti, kuros minēti tečiči, ir datējami ar 9. gadsimtu pirms mūsu ēras, tomēr, kā liecina vairāki vēsturiskie avoti, šie mazie sunīši, iespējams, ir bijuši cilvēku mīluļi un līdzgaitnieki jau 3000 gadus senā pagātnē. Arī uz tolteku Lielās Čolulas piramīdas akmens sienas un maiju pilsētas Čičenicas akmens sienu fragmentiem attēlotie tečiči ir nenoliedzami līdzīgi mūsdienu čivavām.

Arī pēc tolteku iekarošanas acteki mazos tečiči uzskatīja par aristokrātiskiem suņiem, par īpaši vērtīgiem un svētiem uzskatot tieši pelēkās krāsas tečiči, bet rudos tečiči izmantojot upurēšanai. Neskatoties uz tečiči augsto vērtību acteku acīs, tie parasti tika sadedzināti kopā ar saviem mirušajiem saimniekiem, ticot, ka tādā veidā saimnieka grēki pāriet pie tā sunīša un ka mazais sunītis ir uzticams pavadonis ceļā uz aizkapa valstību.

Neskatoties uz to, ka rietumos čivavas tika atklātas vien ap 1850. gadu, Čivavas štata apkārtnē, visvairāk atradumu, kas norāda uz šo sunīšu eksistenci, tika atklāti Mehiko pilsētas apkārtnē.

Runājot par čivavas izcelsmi, nevar nepieminēt arī hipotēzi, ka čivava ir tečiči un Ķīnas cekulainā suņa krustojums. Ķīnas cekulainais suns Meksikas teritorijā nonāca laikā, kad Āzija un Aļaska bija savienotas ar sauszemes tiltu.

Kopš pirmās čivavas reģistrēšanas Amerikas suņu klubā, 1905. gadā to starptautiskā popularitāte ir tikai augusi, mūsdienās kļūstot par populārāko mazo suņu šķirni pasaulē.

Čivavām ir apaļa galva, kurai ir raksturīga izliekta piere pār purna pamatni un izteikta pāreja no pieres uz īsu purniņu. Neskatoties uz to, ka čivavu pieļaujamais svars ir tikai 0,5 – 3 kg, bet augstums skaustā 15 – 23 cm, to augums ir atlētisks, kompakts, izturīgs un graciozs, ko raksturo stingra muguras līnija un augsti novietota aste. Ķermeņa augstums skaustā ir nedaudz mazāks nekā tā garums. Tām ir lielas, apaļas, izteiksmīgas tumšas krāsas acis. To ausis pie galvas pamatnes ir novietotas zemu, ir platas un lielas. Čivavas mēdz būt īsspalvainas vai garspalvainas. Īsspalvainajām apmatojums ir biezs, pieguļošs un vienmērīgi īss, bet nedaudz garāks apmatojums var augt uz skausta un astes. Garspalvainajām apmatojums ir samērā īss, pieguļošs un zīdains, bet garš apmatojums var būt pie ausu pamatnes, uz krūtīm un astes, kā arī uz kājām. Čivavu apmatojums ir pieļaujams visās iespējamajās krāsas un to kombinācijās. Čivavām ir divi tipi – smagais tips, ko raksturo drukns, zems un spēcīgs augums, un alnēna tips, ko raksturo augstāks, smalkāks un elegantāks augums.

Kopumā čivavu raksturs ir temperamentīgs un drošsirdīgs. Neskatoties uz čivavu mazo augumu, tās mēdz izaugt par ļoti temperamentīgiem un līdz ar to arī agresīviem indivīdiem, kādi ģimenēm ar maziem bērniem nav vēlami. Čivavām ir raksturīgi pieķerties vienam cilvēkam, kļūstot par neaprēķināmu tā miesassargu, tādējādi aizsargājot to no visiem, visur un vienmēr. Šī iemesla dēļ, audzinot čivavu, ir jāpievērš uzmanība tam, lai tā izaugtu par draudzīgu un sabiedrisku. Čivavas īpaši labi nesadzīvo ar citu šķirņu suņiem – tās labprātāk uzturas kompānijā ar savas šķirnes pārstāvjiem vai tās jaukteņiem.

majdzivnieki

Kāpēc mums ir vajadzīgi mājdzīvnieki?

Kaķi, suņi, papagaiļi, jūras cūciņas, kāmīši un citi zvēri visi tiek saukti par mājdzīvniekiem, jo cilvēki visus šos dzīvniekus tur savās mājās un par tiem rūpējas gluži kā par saviem bērniem. Pirmais mājdzīvnieks visticamāk bija suns un pēc tam nākamais bija kaķis, bet tikai pēdējo gadu laikā, kad cilvēkiem ir daudz vairāk finansiālo līdzekļu tad arī viņi ir spējīgi parūpēties par dažādiem citiem dzīvniekiem un tāpēc arī tiek turēti dažādi dzīvnieki sākot no maziem kukaiņiem līdz lieliem tīģeriem.

Bet kāpēc mēs šādus dzīvniekus turam?

Šim jautājumam noteikti, ka nav vienas vieglas atbildes, jo ir daudz un dažādi iemesli, kāpēc cilvēki izvēlas turēt mājdzīvnieku un populārākos no tiem tad arī es mēģināšu uzskaitīt:

  • Aizsardzība – Ja mēs padomājam, kāpēc jau kopš seniem laikiem cilvēki tur, piemēram, suņus tad ir skaidrs, ka šie dzīvnieki palīdzēja cilvēkiem ar medībām un aizsardzību no citiem cilvēkiem un arī no citiem zvēriem. Mūsdienās šī drošība un aizsardzība vairs nav tik izplatīta, bet lauku sētās vēl jo projām tiek izmantoti suņi, kā brīdinājums zagļiem par to lai viņi netuvojas, jo tad suns sāks riet un sakodīs.
  • Rūpes – Mums patīk rūpēties par neaizsargātākām dzīvības formām vai tas būtu par dzīvniekiem, vai par cilvēkiem, kas palikuši bez pajumtes vai arī nonākuši nelaimē, bet šīs rūpes un gādība pār citu dzīvību tad arī ir viens no stiprākajiem iemesliem, kāpēc tad arī mums patīk parūpēties par dzīvniekiem un vest tos savās mājās.
  • Pārākums – Vēl viena lieta ir arī tā, ka mēs jūtamies par kādu pārāki un bez mums šis dzīvnieks praktiski neizdzīvotu, jo mēs viņam dodam ēst un arī aprūpējam, tāpēc arī šī pārākuma sajūta varētu būt viens no iemesliem, kāpēc mēs gribam sev mājās, kādu vājāku un bezpalīdzīgāku dzīvības formu.
  • Mīļums – Tad vēl viena lieta, kas noteikti ir svarīga ir arī mīļums, jo dzīvnieki parasti saviem saimniekiem ļoti pieķeras un tāpēc arī sniedz viņiem mīļumu, vienmēr sagaidot mājās un arī esot priecīgiem par to, ka tiek vesti pastaigāties vai arī paturēti rokās. Šāda mīļuma saņemšana mums ir ļoti svarīga un tāpēc arī bieži vien šis mīļums tiek tieši saņemts no dzīvniekiem, jeb mājdzīvniekiem.
  • Dzīvība – Un bieži vien tukšā mājā vienkārši gribas, lai būtu kāda dzīvības forma, kas tad arī vienmēr sagaidītu mājās un arī tad, kad neviena cita nav mājā, lai tu nebūtu viens pats. Suns vai kaķis vienmēr gribēs paspēlēties un nāks pieglausties cilvēkam, kad tiks skatīta kāda filma vai seriāls. Mums patīk dzīvība un tāpēc mēs arī dodamies uz mežu vai pļavu vasarā, lai izbaudītu dabu un dzīvību!
grizlijs

Grizlilāču vīrs

Šī ir dokumentāla filma, kurā tiek attēlots Timotejs Tredvils (Thimothy Treadwell) dzīvesstāsts un neparastie piedzīvojumi 13 vasaras pavadot kopā ar brīvdabas grizlilāčiem un filmējot gan sevi gan šos brīnišķīgos dzīvniekus. Tredvils savu vasaras mitināšanas pie šiem lāčiem aizsāka pēc tam, kad viņam bija lielas problēmas ar alkoholismu un viņš nespēja no tām atbrīvoties un vienkārši devās pārgājienā padzīvot teltī. Un tur tad viņš arī atrada viņaprāt pasaulē skaistākos dzīvniekus Grizlilāčus, kas dzīvoja Katamas nacionālajā parkā. Timotejs šajā parkā pavadīja veselas 13 vasaras un safilmēja vairāk kā 100 stundas un materiālos ir redzams, kā viņš lēnām kļūst aizvien pašpārliecinātāks un iegūst lāču uzmanību un pēc tam var tiem pietuvoties pat vienas rokas stiepiena attālumā.

Tredvils sāka filmēt savus izbraucienus pēdējos piecus gadus pirms savas nāves, un šajos materiālos viņš mēģināja notvert lāču īpatnējo dzīves veidu, viņu dzīves niances un pie reizes arī veidoja filmu par sevi un savām problēmām, kuras viņš lēnām pārvarēja. Viņš katru gadu visu vasaru dzīvoja teltī un uz parku nokļuva ar lidmašīnu pavasarī un pēc tam rudenī devās no šī parka prom. Filma atspoguļo Timoteja dzīvi un gan viņa bērnību gan arī pieauguša cilvēka gadus, bet visvairāk filmas radītājs Werners Herzogs mēģināja saprast, kāpēc Timotejs izvēlējās sev šādu likteni un dzīvoja kopā ar šiem bīstamajiem dzīvniekiem. Tredvils katru gadu brauca uz dažādām skolām un tajās bērniem stāstīja par šiem lāčiem un kāpēc viņus vajadzētu pasargāt un tādā veidā ieguva plašu atpazīstamību, kā Grizlilāču vīrs. Un, lai gan visi viņa radi un draugi viņu mēģināja atrunāt no dzīvošanas pie šiem dzīvniekiem Timotejs tik un tā to darīja, lai gan filmējot sevi neskaitāmas reizes teica, ka tas ir bīstami un jebkurā laikā lāči viņu var nogalināt.

2003. gadā notika neizbēgamais un Timoters ar savu draudzeni Eimiju Huguenardi pēc vasaras sezonas palikšanas pie šiem dzīvniekiem nebija nekur atrodami un tad lidmašīnas pilots atrada abu cilvēku līķus, ko bija saplosījis lācis. Pēc šī incidenta uzreiz tika izsaukti parka drošības dienesta darbinieki un tie šo lāci nošāva, lai gan Timotejs pats savās filmās teica, ka ja pat ar viņu kaut kas notiek, lai neviens tikai neaiztiekot šos lāčus.

Šis stāsts ir gan par cilvēku un viņa neprātu gan arī par pašiem grizlilāčiem un viņu dzīvi. Lai gan stāstam nav laimīgas beigas, tomēr, kā dokumentālā filma šī ir ļoti aizkustinoša un liks cilvēkiem apdomāt savu dzīvi un to, ko viņi ikdienā dara, un redzēt, ka cilvēks var gūt pat iedvesmo no lāčiem un mums nav jāstrādā darbi, ko mēs nevēlamies tikai un vienīgi lai izdzīvotu.

slims kakis

Pazīmes, kas norāda uz kaķa veselības problēmām

Diemžēl mājdzīvnieki, atšķirībā no cilvēkiem, nevar pasūdzēties par saviem saimniekiem par to, ka, piemēram, jūt sāpes, niezi vai kādu citu diskomfortu. Turklāt, kā pierāda pētījumi, mājdzīvnieki, it īpaši kaķi, līdz pēdējam brīdim cenšas izlikties, ka tiem nekas nekait. Šādu paradumu kaķi mantojuši no saviem savvaļas senčiem, kuri sava slimīgā izskata dēļ ātri vien varēja kļūt par viegli iegūstamu upuri citiem plēsējiem. Tomēr pastāv vairākas pazīmes, kas norāda uz to, ka būtu laiks ar savu mīluli apciemot veterinārārstu.

Liela daļa saimnieku bieži nepareizi interpretē kaķa rīcību, kad tas vairs nevēlas, lai to ņemtu rokās, un nereti pat izrāda agresiju, kad kāds tomēr to cenšas izdarīt. Šāda kaķu uzvedība nereti norāda uz to, ka kaķim kaut kas sāp, nevis tas pēkšņi ir pārstājis just pieķeršanos savam saimniekam. Uz sāpēm var norādīt arī tāda kaķa uzvedība kā ilgstoša slēpšanās un regulāra nolīšana kādā klusākā vietā. Tādās vietās kaķi parasti guļ, saritinājušies kamoliņā, lai uzturētu sava ķermeņa siltumu.

Nereti kad kaķis ir nolīdis kādā stūrītī un guļot murrā, saimnieks uzskata, ka kaķim noteikti viss ir kārtībā, jo, ja tam kaut kas sāpētu vai būtu piemeklējusi slikta pašsajūta, tas noteikti nemurrātu, tomēr tie ir skaudri maldi. Zinātnieki ir pierādījuši, ka kaķi murrā ne vien tad, kad jūtas laimīgi, bet arī tad, kad tie jūtas slimi vai izjūt sāpes. Murrāšanas vibrācija, izplatoties pa visu kaķa ķermeni, veicina dzīšanas procesus un šūnu atjaunošanos – kaķis, tā teikt, murrājot mēģina sevi dziedināt.

Bez ievērības nekādā gadījumā nedrīkst atstāt arī biežu vemšanu un neierasti biežu dzeršanu, kā arī apetītes zudumu.

Kā novērots, sliktas pašsajūtas dēļ nereti mainās kaķu tualetes kastītes apmeklēšanas paradumi, proti, ja to izkārnījumi ir ūdeņaini, tie bieži un ar lielu piepūli urinē vai, gluži pretēji, izvairās no kastītes apmeklēšanas, ir pilnīgi skaidrs, ka mājas mīluli ir piemeklējušas nopietnas veselības problēmas. Gadās arī tā, ka kaķis iet kastītē, ieņem nokārtošanās pozu, bet žēli ņaud vai raud, jo nekas nenāk laukā. Šādas pazīmes var norādīt, piemēram, uz urīnpūšļa nosprostošanos, urīnakmeņiem, urīnpūšļa iekaisumu, nieru slimībām, aizcietējumu, gremošanas trakta nosprostošanos un daudzām citām veselības problēmām. Ja rodas kaut nelielas bažas par sava mīluļa veselību – dodieties pie veterinārārsta.

Jebkurš jauns un regulārs kaķa uzvedības paradums, piemēram, savas astes ķerstīšana vai bieža galvas purināšana var norādīt uz kaķa veselības nebūšanām. Ja kaķis pārmērīgi purina galvu, pastāv reālas bažas par ausu ērcīti. Tāpat arī sēkšana vai klepošana var norādīt uz dažādām veselības problēmām, piemēram, uz sirds problēmām vai tārpu invāziju.

Arī kaķa vizuālais izskats var skaidri norādīt uz kādām problēmām, piemēram, blāvas acis un nespodrs kažociņš var norādīt uz kādu slimību, vitamīnu vai minerālvielu deficītu.

Kaķa rotaļāšanās kāres un dzīvesprieka zudums, kā arī apātiska uzvedība arīdzan liecina par to, ka ir laiks doties pie veterinārārsta.

pundurcuka

Mājdzīvnieks – pundurcūka

Kā pierāda pašreizējā statistika, pundurcūkas ir kļuvušas par populārākajiem mājdzīvniekiem tūlīt aiz suņiem un kaķiem. Ja arī jūs esat pundurcūku īpašnieku vidū vai vēl tikai vēlaties par tādu kļūt, iepazīsties ar galvenajām vadlīnijām, kas attiecas uz pundurcūku uzturēšanu un kopšanu.

Cūkas, līdzīgi kā delfīni un pērtiķi, tiek uzskatītas par vieniem no gudrākajiem dzīvniekiem, jo tām var iemācīt izpildīt visdažādākās komandas, kā arī tie izrāda izteiktu uzticību un pieķeršanos saviem saimniekiem, tomēr tās ir arī viegli uzbudināmas un greizsirdīgas. Vēl viena no pundurcūku labajām īpašībām ir fakts, ka tās ir hipoalerģiskas, proti, pateicoties tam, ka tās nemet spalvu, tās var turēt alerģiski cilvēki, kuri alerģijas dēļ nevar turēt, piemēram, suni vai kaķi.

Šo cūciņu vēsture ir pavisam nesena – tās radušās pirms apmēram 15 gadiem eksperimentu un selekcionēšanas rezultātā. Vidējais pundurcūku mūža garums ir 15 gadi. Pundurcūku svars svārstās no 8 līdz 12 kilogramiem. Vidējais pundurcūkas garums ir no 20 līdz 35 centimetriem. Savu maksimālo izmēru pundurcūkas sasniedz tikai 4 gadu vecumā. To krāsa var būt melna, balta, ruda, sudrabaina, svītraina vai plankumaina, kas ir visiecienītākā nokrāsa. Pundurcūku seksuālā aktivitāte iestājas jau 3-6 mēnešu vecumā. To grūtniecība ilgst vidēji 115 dienas, bet mazuļu zīdīšana notiek 6-8 nedēļu garumā.

Mazuļi līdz 10-12 nedēļu vecumam ir jābaro ar tiem paredzēto komerciālo barību. Par 12 nedēļām vecākas cūciņas ir jābaro ar augošiem dzīvniekiem paredzēto barību. Pusgada vecumā tās jāsāk barot ar pieaugušo barību, ievērojot, ka jaunākām cūkām nepieciešams lielāks proteīnu daudzums, bet vecākām cūkām nepieciešams lielāks šķiedrvielu daudzums.

Ņemot vērā to, ka cūkas ēd visu to pašu, ko ēd cilvēki, problēmām ar barošanu nevajadzētu būt. Tomēr jāatceras, ka cūka īpaši ātri uzņem lieko svaru, tāpēc nekādā gadījumā tās nevajadzētu pārbarot – pietiek ar 2-3 ēdienreizēm dienā. Ēdienkartē var iekļaut visdažādākos dārzeņus un augļus, gaļu, zivis, piena produktus, kā arī uz ūdens bāzes vārītas putras un graudus. Dzeramajam ūdenim jābūt pieejamam pastāvīgi. Vasaras sezonā noteikti tām jādod zāle, kā arī priežu un egļu skuju zariņus kā kāruma tiesu. Nevajag aizmirst arī par vitamīniem un uztura bagātinātājiem.

Ja cūkas tiek barinātas ar mājas pārtiku, tām var novērot caureju, ādas problēmas, kā arī hipokalcēmiju. Tāpat biežas pundurcūku slimības ir arī ādas kašķis un sēnīte.

Šīs cūciņas ir ļoti aktīvas un kustīgas, tāpēc tās ne vien spēj sajaukt visu māju “kājām gaisā”, bet arī atvērt kādas nevēlamas durvis, piemēram, ledusskapja durvis. Šī iemesla dēļ iespējams izveidot nelielu sprostu jeb aploku, kur tā varētu droši uzturēties. Aplokā vajadzētu iekārtot arī guļamvietu un ievietot rotaļlietas.

Šo cūku emocionālo attīstības līmeni var salīdzināt ar 2-3 gadus vecu bērnu – tās ir rotaļīgas, nerātnas, bet prātīgas. Cūciņas ir arī ziņkārīgas, tāpēc visi elektrības vadi un sadzīves ķīmija ir maksimāli jānobēdzina. Pundurcūka ir arī diezgan runīgas un izdod visdažādākās skaņas. Tām piemīt arī izcila oža, tāpēc nereti tās tiek izmantotas arī pēdu dzīšanai vai noteiktu lietu meklēšanai.

Pastāv uzskats, ka cūkas ir netīrīgas, tomēr tas ir stereotips – tās ne vien nesmird, bet arī itin viegli ir pieradināmas pie dzīvnieku tualetes, turklāt, tajā neveidojas praktiski nekāda smaka. Nepatīkama urīna smaka ir raksturīga tikai kuiļiem, tomēr pēc kastrēšanas tā izzūd. Tualetes apmēriem jābūt lielākiem nekā kaķa tualetei. Tualeti ieteicams pildīt ar skaidām. Cūkām raksturīgi pašām izvēlēties savu tualetes vietu, tāpēc jāseko līdzi tās vēlmēm un tualete jānovieto attiecīgā vietā.

Cūkas, līdzīgi kā suņi, katru dienu jāved pastaigā, pielietojot pavadiņu, it īpaši tad, ja tās dzīvo nebrīvē, piemēram, dzīvoklī vai aplokā. Aukstā laikā tās ieteicams laukā nevest vispār vai arī ietērpt atbilstošā apģērbā. Jāatceras, ka cūkas var ļoti ātri saaukstēties, tāpēc no aukstuma un caurvējiem tās ir īpaši jāsargā. Pastaigas ir būtiskas ne vien kustības pēc, lai neaptaukotos, bet arī nagu apslīpēšanas dēļ.

Pundurcūkām ļoti patīk peldes – gan dabiskās ūdens tilpnēs, gan vannā. Peldēties un vārīties dubļos tām īpaši patīk karstā un sutīgā laikā. Pēc vannošanas cūciņa ir jāietin dvielī līdz tā kārtīgi atdziest. Pēc vannošanās ir īpaši piemērots brīdis, lai iztīrītu ausis un acis, kā arī nogrieztu pundurcūciņai nagus, turklāt, tas ir jādara regulāri, teiksim, reizi pusgadā.

Jāpiemin arī tas, ka pundurcūkas ļoti labi sadzīvo arī ar citiem mājdzīvniekiem, tomēr visaugstāk tās novērtē komunikāciju tieši ar savu saimnieku, tāpēc raugiet, lai jūs to ilgi nepamestu vientulībā un garlaicībā.

majdzivnieku paraziti

Mājdzīvnieku parazīti

Mājdzīvnieku parazītus var iedalīt divās kategorijās – ārējie, kas dzīvo organisma ārpusē un lielākoties ietekmē tikai ādu, un iekšējie, kas dzīvo organisma iekšienē un ietekmē iekšējos orgānus un veselību kopumā.

Parazīti, ar kuriem mājdzīvnieki saskaras visbiežāk, ir cērmes un blusas, jo tos iemantot ir visvienkāršāk, proti, kaķim vai sunim pastaigas laikā kontaktējoties ar citiem mājdzīvniekiem.

Blusas, kas ir zināmākie no ārējiem parazītiem, ieperinās ne vien kaķa vai suņa kažokā, bet arī mājoklī un cilvēku apģērbā. Blusu kodumi sagādā diskomfortu gan mājdzīvniekiem, gan to saimniekiem. Ādas apsārtums un nieze ir mazākie no simptomiem, ko rada blusu kodumi, jo tie var izraisīt arī alerģiju, kas, kā liecina statistikas dati, novērojama 60% gadījumu. Noteikti jāmin, ka blusas var izraisīt ne vien alerģiju, bet arī lenteņa infekciju, ko tās pārnēsā. Tāpat smaga blusu invāzija var izraisīt arī mājdzīvnieka anēmiju jeb mazasinību, kas var apdraudēt tā dzīvību.

Ja ir radušās aizdomas par blusām, vēl jo vairāk par alerģiju no to kodumiem, vērsieties pie veterinārārsta uz konsultāciju. Cīņa ar blusām parasti tiek veikta divos virzienos – tiek izmantoti dažādi blusu iznīcināšanas līdzekļi gan mājoklī, gan lokāli uz mājdzīvnieka, piemēram, blusu siksniņas, pilieni, šampūni, kā arī šķīdumi. Jāatgādina, ka blusu līdzekļi ir jālieto tieši tā, kā tas norādīts uz līdzekļa, proti, suņu līdzekļi jālieto tikai suņiem, kaķu līdzekļi jālieto tikai kaķiem, kā arī to dozas ir jālieto atbilstoši mājdzīvnieka vecumam, svaram, veselības stāvoklim u.tml.

Ja runājam par izplatītākajiem mājdzīvnieku iekšējiem parazītiem, jāmin cērmes. Ja tiek konstatēta cērmju klātbūtne suņa vai kaķa organismā, nekavējoties jāvēršas pie veterinārārsta pēc palīdzības, jo cērmes mājdzīvniekiem var nodarīt lielu kaitējumu – traumēt iekšējos orgānus, kas var novest tos līdz pat letālam iznākumam. Uz cērmju klātbūtni var norādīt aizcietējumi, caureja, apetītes zudums, vemšana, elpošanas traucējumi, cērmes izkārnījumos, kā arī šļūkāšana ar dibenu pa zemi, jo cērmes kairina un izraisa niezi anālās atveres apvidū. Tā kā cērmes vairojas ar oliņām, tad ar tām viegli var inficēties arī cilvēks. Arī cilvēkam rodas līdzīgi simptomi un veselības problēmas.

No iekšējiem parazītiem var atbrīvoties, pirmkārt, profilaktiski attārpojot mājdzīvniekus, saslimšanas gadījumos dodot tiem iekšķīgi lietojamus medikamentus vai pat veicot ķirurģisku iejaukšanos, ja gadījums ir īpaši smags. Tā kā mājdzīvnieku slimošana ar iekšējiem parazītiem ir nopietnāka un bīstamāka, tad to konstatēšanas gadījumā noteikti ir jāvēršas pie vetārsta, nevis jāmēģina izārstēt mājdzīvnieks paša spēkiem.

 

kakis slaveniba

Slavenākie dzīvnieki pasaulē

Cauri laikiem no vēstures ir zināmi vairāki slaveni dzīvnieki, kuru pieminekļus un slavinājumu rakstus varam lasīt vēl šodien, tomēr laiki mainās un pasaules slavu iekaro arī citi dzīvnieki, kuri, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, ir ieguvuši strauju atpazīstamību visā pasaulē. Cik noturīgu slavu? Tas gan ir cits jautājums. Turpinājumā tiks uzskaitīti šī brīža pasaules slavenākie dzīvnieki, kuru slava ir noteikta, balstoties uz biežumu, cik šie dzīvnieki ir pieminēti vai atspoguļoti masu medijos.

Heidija – šķielējošais oposums

Šķielējošais oposums Heidija mitinās Leipcigas zoodārzā Vācijā. Heidija ir viens no šī brīža pasaules slavenākajiem dzīvniekiem, jo, piemēram, Heidijas Facebook kontā pašlaik ir vairāk kā 40 tūkstoši oficiāli reģistrētu fanu. Pirmo slavas vilni Heidija baudīja brīdī, kad viņas fotogrāfija tika publicēta žurnālā Bild, un kopš tā brīža Heidijas popularitāte nav atkāpusies. Jāpiemin, ka pie Heidijas īpašā izskata ir vainojami viņas iepriekšējie saimnieki, jo tie Heidiju barojuši ar nepiemērotu barību, kuras dēļ tai sākušas šķielēt acis.

Knuts – polārlācis

Berlīnes talismans – polārlācis Knuts dzimis 2006. gada 5. decembrī, tomēr uzreiz pēc piedzimšanas viņa māte no mazā Knuta atteikusies, tāpēc viņu savā paspārnē paņēma un uzaudzināja Berlīnes zoodārza darboņi. Sākotnēji dzīvnieku aizstāvji iestājās par to, lai lācēnu nemocītu, bet gan vienkārši iemidzinātu, tomēr vairākums sabiedrības aktīvi pievērsās Knuta aizstāvībai, izvēršot pat masu demonstrācijas un izveidojot īpašu masu kustību “knutomāniju”. Lācēns izauga par polārlāci Knutu un kļuva par Berlīnes simbolu, piesaistot neskaitāmu tūristu masas un finanšu līdzekļus. Tomēr pēc 5 gadiem, 2001. gada martā Knuts aizgāja aizsaulē. Par lāci Knutu ir izveidota arī īpaša dokumentālā filma.

Nilss Olafs – imperatorpingvīns

Nilss Olafs ir karaliskais pingvīns, kurš dzīvo Edinburgas zooloģiskajā dārzā, Skotijā un kurš kopš 1973. gada ir Norvēģijas karaliskās gvardes vecākais seržants. Šis nav vienīgais imperatorpingvīna Olafa amats, jo 2008. gadā ar Norvēģijas karaļa Haralda V atbalstu viņš tika iecelts bruņinieka kārtā. Pingvīna vārda izcelsme ir saistīta ar iepriekšējo Norvēģijas karali, kuru arīdzan sauca Olafs V.

Šreks – Jaunzēlandes aita

Šreks ir kastrēta vīriešu kārtas aita, kura dzimusi 1996. gadā, bet mirusi 2011. gadā. Šreks dzīvoja Jaunzēlandē un savu slavu izpelnījās 2004. gadā, kad tai 6 gadus pēc kārtas neizskaidrojamā veidā bija izdevies izvairīties no vilnas apcirpšanas. Jaunzēlandē pieņemts aitas apcirpt vienu reizi gadā, bet Šrekam bija izdevies no tā izsprukt, gadiem ilgi slēpjoties tumšās un dziļās aizās un kalnu alās. Kad 2004. gadā Škreks beidzot tika notverts un 20 minūšu laikā apcirpts, no tā ieguva 27 kilogramus vilnas, no kā iespējams pagatavot vilnas apģērbu aptuveni 20 cilvēkiem.

Neapmierinātā zivs – lāse

Zivs – lāse jeb Psychrolutes marcidus, kas Austrālijas un Tasmānijas apvidū mitinās 600 – 1200 metru dziļos ūdeņos, nereti tiek saukta par neglītākajām zivīm pasaulē, jo to izskats, maigi izsakoties, nav pievilcīgs. Kā skaidro zinātnieki, zivs neglītais izskats ir skaidrojams ar faktu, ka acu starporbītu telpa tai ir platāka nekā pašu acu diametrs. Bet, ja jāizsakās vienkāršāk un saprotamāk, šī zivs neizskatās pēc zivs, bet gan pēc troļļa, kādus tos parasti attēlo kinofilmās un multiplikācijas filmās.

Ags – neglītākais suns pasaulē

Nav noslēpums, ka visā pasaulē periodiski norisinās neglītāko suņu konkursi, tomēr visu laiku favorīts un laureāts ir bijis suns vārdā Ags, kurš pēc miesas uzbūves ir kārns, mūždien izvalbītām acīm, kā arī šķību žokli. Sava izskata dēļ suņuks lielu daļu savas dzīves pavadīja dzīvnieku patversmē, bet laimīgā kārtā atradās ģimene, kas suņa raksturu vērtēja augstāk par tā izskatu, un tagad Ags ir kļuvis par vienu no četriem ģimenes locekļiem.

Pauls – pravietiskais astoņkājis

Astoņkājis Pauls savu pravieša slavu izpelnījās, pareizi prognozējot Dienvidāfrikā notikušā Pasaules kausa futbola spēļu iznākumu. Neilgi pēc sava slavas gājiena 2,5 gadu vecumā Pauls nomira, tomēr vēl līdz šai dienai astoņkājis tiek uzskatīts par ievērojamu personu un slava viņu nav pametusi arī pēc viņa nāves.

Nīgrais kaķis – Tarda

Nīgrā kaķa slava runā pati par sevi – kaķenītes Tardas mūždien nīgrā sejas izteiksme ir galvenais, kas to ir padarījis par pasaules slavenāko kaķi. Vēl viennozīmīgi ir jāpateicas arī kaķenes saimniecei, kura pirms vairākiem gadiem izveidoja interneta vietni grumpycats.com, kurā publicēja Tardas komiskās fotogrāfijas un video. Kopš tā brīža kaķenes saimnieces telefons sāka nepārtraukti zvanīt, aicinot nīgro kaķi piedalīties dažādās reklāmās, TV šovos, filmās un vēloties Tardu attēlot arī uz grāmatām un suvenīriem. Tas viss, protams, par attiecīgu samaksu. Jau pirmo savas slavas gadu laikā kaķene savai saimniecei nopelnīja 100 miljonus ASV dolāru, kas ir vairāk nekā pelna daža laba Holivudas zvaigzne. Jāpiemin, ka nīgrajam kaķim nu ir izveidota arī sava filma.

 

Zecke

Dzīvnieku līdzekļi pret ērcēm un citiem kukaiņiem

Ērces, šķiet, ir kļuvušas par vienu biedējošākajiem kukaiņiem, un tikai viena iemesla dēļ – ar katru gadu arvien pieaug inficēto ērču skaits, kas paaugstina arī risku inficēties ar tādām ērču ierosinātām, precīzāk, ērču pārnēsāto baktēriju ierosinātām slimībām kā, piemēram, ērču encefalīts vai Laima slimība. Kā zināms, neviena no šīm slimībām nav viegla – abām slimībām ir ilgstošs, mokošs un komplicēts ārstēšanās process, kas, piemēram, Laima slimības gadījumā nereti beidzas pat ar nāvi. Šo slimību pārdzīvošana nereti beidzas arī ar mazasinību vai paralīzi, tāpēc nāve nav vienīgais, ko kā būtu jābaidās, sastopoties ar ērcēm.

Runājot par ērcēm, mēs pirmkārt baidāmies par savu veselību, tomēr nekādā gadījumā nevajag aizmirst arī par mūsu četrkājainajiem draugiem, kurus šīs slimības var skart tik pat lielā mērā un smagā pakāpē kā cilvēkus. Ir jādomā un jārūpējas arī par to, lai mūsu mājdzīvnieki netiktu ērču apdraudēti.

Pirmkārt, vienmēr būtu jāpārbauda savi mājdzīvnieki, darot tādas elementāras darbības kā ķemmēšana un spalvas pārmeklēšana, un, jo dzīvniekam garāka spalva, jo rūpīgāk tas jādara. Ja tiek atrasta ērce, tā nekavējoties ir jāizrauj, jo tad vēl pastāv iespēja, ka ērce nav ielaidusi baktērijas dzīvnieka asinsritē un inficējusi asinis. Runājot par pareizu ērces izraušanu, jāsaka, ka ērci nedrīkst raut ar kailām rokām, lai nepakļautu sevi inficēšanās riskam, bet gan ar, piemēram, gumijas cimdiem. Pirms raušanas ērci nevajag speciāli apstrādāt ar, piemēram, spirtu vai eļļu, kā tas nereti ierasts, jo tas var izraisīt ērces vemšanu, kas savukārt var inficēt asinis. Ērci būtu vēlams izraut ar speciālo ērču raušanas instrumentu vai pinceti, griežot ērci laukā līdzīgi kā skrūvi. Nekādā gadījumā nedrīkst ērci saspiest, lai tā neielaistu asinsritē baktērijas, kuras tā, iespējams, vēl nebija izlaidusi laukā. Šis ir vēl viens iemesls, kādēļ ērce jārauj ar kādu instrumentu nevis ar pirkstiem. Kad ērce izrauta, to vēlams nodedzināt, bet brūci – apstrādāt ar kādu dezinfekcijas līdzekli.

Mūsdienās pastāv daudz un dažādi līdzekļi pret ērcēm un citiem kukaiņiem, kas var mūsu mājdzīvniekus padarīt par smagu slimību upuriem. Līdzekļi galvenokārt iedalās tādos, kas atbaida kukaiņus vai nonāvē tos, kad tie ir iesūkušies. Ir līdzekļi, kas nokļūst dzīvnieka asinsritē, bet ir arī tādi, kas darbojas tikai ārīgi.

Viens no populārākajiem līdzekļiem, kas tiek izmantots mājdzīvnieku pasargāšanai no ērcēm, ir pilieni, kas tiek iepilināti dzīvnieka skaustā. Būtiski, lai pilieni nonāk tieši uz ādas un iesūcas. Turpmākās trīs dienas skaustu nedrīkst slapināt un nav vēlams aiztikt, lai nemazinātu pilienu efektivitāti. Līdzekļa daudzums atkarīgs no dzīvnieka svara un vēlamā darbības laika, kas var būt no pāris nedēļām līdz pat pāris mēnešiem.

Ļoti populāras ir dzīvnieku kakla siksnas, kas atbaida kukaiņus, tomēr tās galvenokārt iedarbojas kakla rajonā, un, ja tā ir uzlikta par vaļīgu, tās efekts arīdzan mazinās, tāpēc tai ir jābūt iespēju robežās piekļautai pie ādas. Būtiski ir regulāri pārbaudīt, vai siksna nav palikusi vaļīgāka, lai tā neaizķertos aiz kādiem šķēršļiem, piemēram, sētas vai koka zariem, vai aiz dzīvnieka apakšžokļa, it īpaši, ja dzīvnieks patstāvīgi iet laukā. Tās darbības laiks ir vairāki mēneši. Viena no šo siksnu priekšrocībām ir fakts, ka tās kalpo arī par indikatoru, ka dzīvniekam ir saimnieks.

Ir ļoti daudz arī tādu līdzekļu, kas jālieto ārīgi – dažādi šampūni, aerosoli, spreji, pulveri, šķīdumi – tomēr to darbības laiks ir ievērojami īsāks, tāpēc tos ir jālieto vairākas reizes nedēļā, it īpaši tādā gadījumā, ja dzīvnieks tiek mazgāts vai tam patīk peldēties.

Laima slimība suņiem izpaužas klibumā, kas periodiski skar dažādas locītavas, locītavu iekaisumā un pietūkumā vai pat nieru mazspējā. Kā rāda pieredze, jauni suņi ir uzņēmīgāki pret Laima slimību nekā vecāki suņi.

Ja 4 līdz 6 dienas pēc ērces piesūkšanās dzīvniekam parādās tādi simptomi kā atteikšanās no ēdiena, nogurums, vemšana, paaugstināta temperatūra, vērsieties pie veterinārārsta un noteikti izstāstiet tam, ka dzīvniekam ir bijusi piesūkusies ērce.

 

suns

Mājdzīvnieku skaistumkopšana

Mūsdienās liela daļa sabiedrības par savu mājdzīvnieku skaistumkopšanu nereti uztraucas vairāk nekā par, piemēram, sevi vai saviem bērniem. Vēl nesen ar šādām izdarībām nodarbojās tikai turīgi un sabiedrībā pazīstami cilvēki, lai vēl pievērstu sev uzmanību un iegūtu vēl lielāku uzmanību, tomēr tagad ar to nodarbojas ikviens, kurš ir kā apmāts ar savu mājdzīvnieku un var atļauties uz tā skaistumkopšanu regulāri iztērēt ne mazums naudas. Tieši uz šādu cilvēku rēķina ir izveidojusies vesela mājdzīvnieku skaistumkopšanas industrija. Jāpiemin, ka šī industrija pelna ne mazāk kā, piemēram, bērnu kopšanas un audzināšanas līdzekļu industrija. Šī industrija ietver visu, sākot ar mazgāšanās līdzekļiem un beidzot ar apģērbiem – nu gluži kā cilvēku skaistumkopšanas un modes industrija.

Par to, kādēļ cilvēki tā dara, varētu diskutēt – vai tā tik tiešām ir neizmērojama mīlestība pret savu mājdzīvnieku, veids kā pašapliecināties gan personiski, gan finansiāli, veids lielas un liekas naudas novirzīšanai u.tml.

Mājdzīvniekiem ir radīti speciāli skaistumkopšanas saloni, kuros, tāpat kā skaistumkopšanas salonos priekš cilvēkiem, var nomazgāties, izžāvēties, nofrizēties, iztaisīt manikīru vai pedikīru, izbaudīt atsevišķas SPA procedūras un izmantot citus, katram salonam individuālus pakalpojumus. Nav obligāti jāapmeklē skaistumkopšanas saloni, lai baudītu iepriekš minētās priekšrocības – ir radītas arī dažādas ķermeņa un tā apspalvojuma kopšanas līnijas arī izmantošanai mājas apstākļos. Iespējams iegādāties, piemēram, šampūnus, kondicionierus, dažādus izsmidzināmus spalvu kopšanas līdzekļus, piemēram, spīdumam, kuplumam, stiprumam, lakas, krēmus, kā arī spalvu krāsas un tonerus. Nevar nepieminēt arī zobu birstes, zobu pastas, kā arī tabletes, mutes skalošanas un izsmidzināmos līdzekļus svaigai elpai.

Runājot par skaistumkopšanu no modes aspekta, nevar nepieminēt mūsdienās tik populāros mājdzīvnieku apģērbus un modes aksesuārus. No apģērbiem iespējams iegādāties kleitas, svārkus, šortus, vasaras un ziemas kombinezonus, cepures, jakas, sporta kostīmus, vasaras un ziemas, kreklus, džinsus, adītus apģērbus, lietus mēteļus, šalles, kā arī cimdus, zeķes, kurpes un zābakus. Ja ir vēlme pēc kāda apģērba, kas šeit nav uzskaitīts, visu ir iespējams uzšūt arī pēc speciāla pasūtījuma. No aksesuāriem iespējams iegādāties kakla siksnas, kaklarotas, sprādzes, gumijas, bantes u.c. greznumus.

Ir iespējams iegādāties arī stilīgas un skaistas mājdzīvnieku pārnēsājamās somas, kas kalpos ne vien par transportēšanas līdzekli dzīvniekam, bet arī par modernu modes aksesuāru dzīvnieka saimniekam.

Kā redzams, jūsu mājdzīvnieks var iegūt visu to, kas ir pieejams arī jums. Ja vien vēlaties savu mājdzīvnieku palutināt kā, piemēram, paši sevi vai savus bērnus, painteresējieties par iepriekš aprakstītajām mājdzīvnieku skaistumkopšanas iespējām jums tuvākajā un pieejamākajā vietā vai vietnē.

dobermanis

Dobermanis

Dobermanis jeb Doberman Pinscher vai Dobie, ir suņu šķirne, kuras izcelsmes valsts ir Vācija.

Šo suņu šķirni ir radījis vācu aristokrāts Luiss Dobermans XIX gadsimtā, krustojot tādas suņu šķirnes kā rotveilers, vācu aitu suns, greihaunds, Mančestras terjers, šnaucers, vācu pinčers, vācu īsspalvainais pointers – katrai pieminētajai suņu šķirnei piemīt tām raksturīgās īpašības, kas ir sniegušas savu ieguldījumu dobermaņa izcelsmē. Dobermanis tika radīts, lai aristokrātam būtu atbilstošs sargs, pildot nodokļu ievācēja darbu. Tiesa gan, Luiss Dobermans sava ideālā personiskā sargsuņa šķirnes radīšanai ziedoja 60 gadus no savas dzīves, dzīvojot savā dzimtajā pilsētā Apoldā. Pirmais dobermanis tika reģistrēts Vācijā, 1893. gadā.

Vēlāk, Pirmā pasaules kara apstākļu dēļ, šī šķirne ļoti cieta, jo tikai daži saimnieki spēja atļauties iegādāties un uzturēt šīs šķirnes suni. Tomēr daži dobermaņi veiksmīgi nonāca Amerikā, un jau 1921. gadā tika nodibināts pirmais dobermaņu klubs, taču Lielbritānijā tas tika nodibināts tikai 1948. gadā.

Vizuālās un fiziskās īpašības

Dobermaņa šķirnes suņi ir vidēji lieli, ļoti spēcīgi, ar robustu ķermeni, kas veidots izturībai un ātrumam, taču vienlaicīgi to izskatam piemīt elegance. Runājot par dobermaņu augstumu un svaru, skausta augstums sunim ir 68 – 72 cm, bet kucei 63 – 68 cm; svars abu dzimumu pārstāvjiem mēdz būt no 32 – 45 kg.

Dobermaņiem ir gluds, īss apmatojums, kas mēdz būt dažādās krāsās, piemēram, melns, brūns, zilpelēks vai dzeltenbrūns ar rūsas krāsas laukumiem. Tā kopšanai ir jāvelta pavisam nedaudz uzmanības (kažoka kopšana reizi nedēļā, periodiska zobakmens kontrole). Dobermaņa gaitai raksturīgs iznesīgums un zirga gaitai līdzīga grācija, kas ir enerģiska, bet vienlaikus līdzsvarota.

Dobermanis ir ļoti enerģisks un ir aktīvs rējējs. Fiziskā aktivitāte dobermanim ir vēlama regulāra un bieža, taču īsu brīdi (līdz 20 min). Fiziskā pārslodze var veicināt veselības problēmu izpausmi.

Raksturs

Dobermanis ir ļoti saprātīgs, drosmīgs, paklausīgs, ar aktīvu prātu un ķermeni, tāpēc tam, tāpat kā visiem šķirnes suņiem, jau no pašas bērnības ir vēlams nodrošināt rūpīgas un konsekventas apmācības un dresūru. Dobermaņi ir uzticīgi, izrāda pieķeršanos un vēlmi izpatikt, ir lieliski mājas sargi, taču tie ir arī temperamentīgi un viegli uzbudināmi. Jāuzsver, ka dobermanis ir tā saucamais viena saimnieka suns – pieķeras tikai vienam saimniekam. Dobermanis nav īpaši piemērots ģimenēm ar bērniem, jo tam ir augsts agresijas līmenis. Pret dobermani vienmēr jāizturas atklāti un godīgi – nekādā gadījumā to nedrīkst sist vai kaitināt!
Dobermanis pieder darba suņu grupai, jo pirmsākumos tas tika selekcionēts kā dzinējsuns un policijas suns, bet mūsdienās tas ir sargsuns un dienesta suns.

Veselība

Veselīga dobermaņa vidējais mūža ilgums ir tikai 10 gadi. Dobermanim piemīt dažas iedzimtas saslimšanas, kas var izpausties, dobermanim paliekot vecākam, piemēram, gūžas displāzija, progresējoša kardiomiopātija, hipotireoze, Vilibranda slimība, Voblera sindroms, hepatīts, nieru distrofija, vēdera uzpūšanās, kaulu audzējs u.c. Dobermanim ir liels, izteikts krūškurvis, tāpēc tam ir raksturīga vēdera uzpūšanās.

Būtiski ievērot to, ka dobermani nedrīkst barot stundu pirms un pēc fiziskām nodarbībā. Ideāls barošanas režīms dobermanim ir divas mazas ēdienreizes dienā, turklāt, kvalitatīvas barības. Kucēnus svarīgi barot ar enerģētiski augstvērtīgu barību pirmos divus to dzīves gadus, tādējādi nodrošinot pareizu augšanu un attīstību. Jāpiebilst, ka dobermanis attīstās ļoti strauji, taču barībai nav nepieciešamas papildus piedevas, it īpaši kalcijs.