suns

Mājdzīvnieku skaistumkopšana

Mūsdienās liela daļa sabiedrības par savu mājdzīvnieku skaistumkopšanu nereti uztraucas vairāk nekā par, piemēram, sevi vai saviem bērniem. Vēl nesen ar šādām izdarībām nodarbojās tikai turīgi un sabiedrībā pazīstami cilvēki, lai vēl pievērstu sev uzmanību un iegūtu vēl lielāku uzmanību, tomēr tagad ar to nodarbojas ikviens, kurš ir kā apmāts ar savu mājdzīvnieku un var atļauties uz tā skaistumkopšanu regulāri iztērēt ne mazums naudas. Tieši uz šādu cilvēku rēķina ir izveidojusies vesela mājdzīvnieku skaistumkopšanas industrija. Jāpiemin, ka šī industrija pelna ne mazāk kā, piemēram, bērnu kopšanas un audzināšanas līdzekļu industrija. Šī industrija ietver visu, sākot ar mazgāšanās līdzekļiem un beidzot ar apģērbiem – nu gluži kā cilvēku skaistumkopšanas un modes industrija.

Par to, kādēļ cilvēki tā dara, varētu diskutēt – vai tā tik tiešām ir neizmērojama mīlestība pret savu mājdzīvnieku, veids kā pašapliecināties gan personiski, gan finansiāli, veids lielas un liekas naudas novirzīšanai u.tml.

Mājdzīvniekiem ir radīti speciāli skaistumkopšanas saloni, kuros, tāpat kā skaistumkopšanas salonos priekš cilvēkiem, var nomazgāties, izžāvēties, nofrizēties, iztaisīt manikīru vai pedikīru, izbaudīt atsevišķas SPA procedūras un izmantot citus, katram salonam individuālus pakalpojumus. Nav obligāti jāapmeklē skaistumkopšanas saloni, lai baudītu iepriekš minētās priekšrocības – ir radītas arī dažādas ķermeņa un tā apspalvojuma kopšanas līnijas arī izmantošanai mājas apstākļos. Iespējams iegādāties, piemēram, šampūnus, kondicionierus, dažādus izsmidzināmus spalvu kopšanas līdzekļus, piemēram, spīdumam, kuplumam, stiprumam, lakas, krēmus, kā arī spalvu krāsas un tonerus. Nevar nepieminēt arī zobu birstes, zobu pastas, kā arī tabletes, mutes skalošanas un izsmidzināmos līdzekļus svaigai elpai.

Runājot par skaistumkopšanu no modes aspekta, nevar nepieminēt mūsdienās tik populāros mājdzīvnieku apģērbus un modes aksesuārus. No apģērbiem iespējams iegādāties kleitas, svārkus, šortus, vasaras un ziemas kombinezonus, cepures, jakas, sporta kostīmus, vasaras un ziemas, kreklus, džinsus, adītus apģērbus, lietus mēteļus, šalles, kā arī cimdus, zeķes, kurpes un zābakus. Ja ir vēlme pēc kāda apģērba, kas šeit nav uzskaitīts, visu ir iespējams uzšūt arī pēc speciāla pasūtījuma. No aksesuāriem iespējams iegādāties kakla siksnas, kaklarotas, sprādzes, gumijas, bantes u.c. greznumus.

Ir iespējams iegādāties arī stilīgas un skaistas mājdzīvnieku pārnēsājamās somas, kas kalpos ne vien par transportēšanas līdzekli dzīvniekam, bet arī par modernu modes aksesuāru dzīvnieka saimniekam.

Kā redzams, jūsu mājdzīvnieks var iegūt visu to, kas ir pieejams arī jums. Ja vien vēlaties savu mājdzīvnieku palutināt kā, piemēram, paši sevi vai savus bērnus, painteresējieties par iepriekš aprakstītajām mājdzīvnieku skaistumkopšanas iespējām jums tuvākajā un pieejamākajā vietā vai vietnē.

dobermanis

Dobermanis

Dobermanis jeb Doberman Pinscher vai Dobie, ir suņu šķirne, kuras izcelsmes valsts ir Vācija.

Šo suņu šķirni ir radījis vācu aristokrāts Luiss Dobermans XIX gadsimtā, krustojot tādas suņu šķirnes kā rotveilers, vācu aitu suns, greihaunds, Mančestras terjers, šnaucers, vācu pinčers, vācu īsspalvainais pointers – katrai pieminētajai suņu šķirnei piemīt tām raksturīgās īpašības, kas ir sniegušas savu ieguldījumu dobermaņa izcelsmē. Dobermanis tika radīts, lai aristokrātam būtu atbilstošs sargs, pildot nodokļu ievācēja darbu. Tiesa gan, Luiss Dobermans sava ideālā personiskā sargsuņa šķirnes radīšanai ziedoja 60 gadus no savas dzīves, dzīvojot savā dzimtajā pilsētā Apoldā. Pirmais dobermanis tika reģistrēts Vācijā, 1893. gadā.

Vēlāk, Pirmā pasaules kara apstākļu dēļ, šī šķirne ļoti cieta, jo tikai daži saimnieki spēja atļauties iegādāties un uzturēt šīs šķirnes suni. Tomēr daži dobermaņi veiksmīgi nonāca Amerikā, un jau 1921. gadā tika nodibināts pirmais dobermaņu klubs, taču Lielbritānijā tas tika nodibināts tikai 1948. gadā.

Vizuālās un fiziskās īpašības

Dobermaņa šķirnes suņi ir vidēji lieli, ļoti spēcīgi, ar robustu ķermeni, kas veidots izturībai un ātrumam, taču vienlaicīgi to izskatam piemīt elegance. Runājot par dobermaņu augstumu un svaru, skausta augstums sunim ir 68 – 72 cm, bet kucei 63 – 68 cm; svars abu dzimumu pārstāvjiem mēdz būt no 32 – 45 kg.

Dobermaņiem ir gluds, īss apmatojums, kas mēdz būt dažādās krāsās, piemēram, melns, brūns, zilpelēks vai dzeltenbrūns ar rūsas krāsas laukumiem. Tā kopšanai ir jāvelta pavisam nedaudz uzmanības (kažoka kopšana reizi nedēļā, periodiska zobakmens kontrole). Dobermaņa gaitai raksturīgs iznesīgums un zirga gaitai līdzīga grācija, kas ir enerģiska, bet vienlaikus līdzsvarota.

Dobermanis ir ļoti enerģisks un ir aktīvs rējējs. Fiziskā aktivitāte dobermanim ir vēlama regulāra un bieža, taču īsu brīdi (līdz 20 min). Fiziskā pārslodze var veicināt veselības problēmu izpausmi.

Raksturs

Dobermanis ir ļoti saprātīgs, drosmīgs, paklausīgs, ar aktīvu prātu un ķermeni, tāpēc tam, tāpat kā visiem šķirnes suņiem, jau no pašas bērnības ir vēlams nodrošināt rūpīgas un konsekventas apmācības un dresūru. Dobermaņi ir uzticīgi, izrāda pieķeršanos un vēlmi izpatikt, ir lieliski mājas sargi, taču tie ir arī temperamentīgi un viegli uzbudināmi. Jāuzsver, ka dobermanis ir tā saucamais viena saimnieka suns – pieķeras tikai vienam saimniekam. Dobermanis nav īpaši piemērots ģimenēm ar bērniem, jo tam ir augsts agresijas līmenis. Pret dobermani vienmēr jāizturas atklāti un godīgi – nekādā gadījumā to nedrīkst sist vai kaitināt!
Dobermanis pieder darba suņu grupai, jo pirmsākumos tas tika selekcionēts kā dzinējsuns un policijas suns, bet mūsdienās tas ir sargsuns un dienesta suns.

Veselība

Veselīga dobermaņa vidējais mūža ilgums ir tikai 10 gadi. Dobermanim piemīt dažas iedzimtas saslimšanas, kas var izpausties, dobermanim paliekot vecākam, piemēram, gūžas displāzija, progresējoša kardiomiopātija, hipotireoze, Vilibranda slimība, Voblera sindroms, hepatīts, nieru distrofija, vēdera uzpūšanās, kaulu audzējs u.c. Dobermanim ir liels, izteikts krūškurvis, tāpēc tam ir raksturīga vēdera uzpūšanās.

Būtiski ievērot to, ka dobermani nedrīkst barot stundu pirms un pēc fiziskām nodarbībā. Ideāls barošanas režīms dobermanim ir divas mazas ēdienreizes dienā, turklāt, kvalitatīvas barības. Kucēnus svarīgi barot ar enerģētiski augstvērtīgu barību pirmos divus to dzīves gadus, tādējādi nodrošinot pareizu augšanu un attīstību. Jāpiebilst, ka dobermanis attīstās ļoti strauji, taču barībai nav nepieciešamas papildus piedevas, it īpaši kalcijs.

murkskis

Mājdzīvnieks – murkšķis?

Lai cik arī dīvaini tas nešķistu, mūsdienās ikviens var iegādāties murkšķi un turēt to kā mājdzīvnieku.

Tradicionālie mājdzīvnieki – suns vai kaķis – jau sen ir tik pašsaprotami un pierasti, ka cilvēki meklē arvien jaunas mājdzīvnieku alternatīvas, apzinot tā saucamos eksotiskos dzīvniekus. Šo eksotisko dzīvnieku starpā ir arī murkšķis, kurš, audzinot to piemērotos apstākļos, var kļūt par unikālu un lielisku mājdzīvnieku. Turklāt, murkšķis ir, ja tā var teikt, ekonomisks dzīvnieks, jo pusi gada tas vienkārši noguļ ziemas miegu, kas nozīmē to, ka jums par to šajā laikā nav jārūpējas.

Jāpiemin, ka pasaulē tiek atzīmēta arī Murkšķa diena, kas pirmo reizi tika atzīmēta 1886. gada 2. februārī, Panksaktoni pilsētā, un šī tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Šajā kontekstā murkšķis tiek uzskatīts par pavasara vēstnesi.

Kas ir murkšķis?

  • Murkšķis ir lielākā zemes vāvere.
  • Tas pieder pie murkšķu ģints (Marmota), vāveru dzimtas (Sciuridae), zemes vāveru apakšdzimtas (Xerinae), murkšķu cilts (Marmotini).
  • Murkšķu ģints ietver 14 sugas, kas iedalās apakšģintīs Marmota un Petromarmota.

Kur murkšķi dzīvo?

  • Tie apdzīvo gan Eiropu, gan Ziemeļameriku, gan Āziju, tomēr vislabāk tam labpatīkas dzīvot kalnainos apvidos, piemēram, Eiropas Alpos, Karpatos, Tatros, Pirenejos, Ziemeļamerikas Sjerranevadā, ASV un Kanādas ziemeļu daļā.
  • Tas dzīvo alās, turklāt, tiem ir ziemas un vasaras alas. Alās tie guļ ziemas miegu, kas ilgts gandrīz pus gadu, bet otru pus gadu jeb gada silto periodu tie pavada ēdot, lai uzkrātu tauku rezerves, kas nepieciešamas kvalitatīvam ziemas miegam. Siltais periods, ko murkšķi pavada nomodā, ir no maija beigām līdz oktobra sākumam. Tiesa gan, no ziemas miega tie sāk mosties jau martā.
  • Tie dzīvo sociālu dzīvi, veidojot kolonijas un savā starpā sazinoties ar svilpieniem. To svilpšana izceļas ar īpašu spalgumu. Tie ir ļoti komunikabli ne tikai savā starpā, bet arī ar cilvēkiem, tāpēc, ja tos no mazotnes pieradina, tie var kļūt par jauku cilvēka mājdzīvnieku un draugu.
  • Kad murkšķis dzīvo kopā ar cilvēkiem, tas visu teritoriju uzskata par vienu lielu alu jeb savu teritoriju, tāpēc pret svešiniekiem šajā teritorijā murkšķis var izturēties agresīvi.
  • Murkšķis nebrīvē visbiežāk tiek turēts būrī, un tam vislielākā nozīme ir brīdī, kad murkšķis ir tikko pārcēlies uz dzīvi nebrīvē – tad būris ir jānovieto klusā, aktīvi neapdzīvotā vietā, lai tas spētu pakāpeniski adaptēties jaunajā teritorijā un sabiedrībā. Būrim, kas paredzēts vienam murkšķim, ir jābūt ar metāla restēm, jo plastmasas būri tas var sagrauzt; tam ir jābūt, kā minimums, izmēros 78 x 54 x 62 cm. Nereti būru vietā tiek ieteikti arī suņu voljēri.
  • Protams, tos var arī neturēt būrī, bet tad tie visu laiku ir jāpieskata, jo tiem patīk grauzt koka mēbeles, kā arī visas lietas sakārtot pēc sava prāta.
  • Latvijā murkšķus var apskatīt zoodārzā, murkšķu audzētavā “Jaunstuči” un it visur, kur murkšķis ir pieņemts par mājdzīvnieku.

Kā murkšķis izskatās?

  • Tam ir apaļīgas formas ķermenis, īss purns, ausis, aste un kājas.
  • Pieauguša murkšķa garums ir aptuveni 60 cm (plus 15 cm gara aste) un aptuveni 10 kg smags.
  • Tas sēž vertikālā stāvoklī.

Ko murkšķis ēd?

  • Tā kā brīvībā murkšķis ir tipisks vegāns (ēd tikai dabas izcelsmes produktus), tad tas ēd augļus, zālaugus, ogas, ķērpjus, sūnas, saknes un ziedus.
  • Kad murkšķis tiek turēts nebrīvē, pamatā ieteicams to barot ar zooveikalos nopērkamo speciālo barību grauzējiem un sienu, kas vasarā jānomaina uz zaļu zāli.
  • Papildus ieteicams to barot ar svaigiem un nomazgātiem augļiem, dārzeņiem, zaļbarību, riekstiem, žāvētus augļus, koka zarus, kā arī minerālbarību. Jāuzsver, ka tos nedrīkst barot ar kāpostiem!
  • Tas jābaro divas reizes dienā – no rīta ap pulksten 8:00 un vakarā ap pulksten 18:00.
  • Neierobežotā daudzumā drīkst tam dot dzert svaigu un nostādinātu dzeramo ūdeni.

Kāds ir murkšķa dzīves cikls?

  • To dzīves ilgums var sasniegt par 15 gadus.
  • Kā jau minēts, murkšķa aktīvais periods ir pavasara un vasaras mēneši, bet pārējos mēnešos tam ir neaktīvais periods jeb ziemas miegs. Ziemas guļai tiek veidotas speciālas, nosiltinātas mājiņas, kurās pastāvīgi ir jākontrolē temperatūra, lai tā turētos robežās no 0 līdz mīnus 3-4 grādiem.
  • Jau aptuveni četras nedēļas pirms ziemas guļas murkšķis ļoti maz ēd un paliek gurdens, bet aptuveni divas nedēļas pirms miega pārstāj ēst vispār, ir pilnībā nomainījis spalvu, ir palicis praktiski nekustīgs.
  • Ja murkšķis ir dzimis pavasarī, tam ir jābūt vismaz 4 kg smagam, bet par gadu vecākam murkšķim ir jābūt vismaz 8 kg smagam. Ja svars nav pietiekošs, ziemas mājiņā ir jāievieto arī barība, lai tas varētu pārziemot.
  • Kad murkšķis mostas no ziemas miega, nav vairs ne miņas no tā kuplā akota un biežās tauku kārtas, jo tā tikusi izmantota kvalitatīvam ziemas miegam.

Kā jārūpējas par murkšķa veselību?

  • Regulāri jāpārbauda to zobu stāvoklis.
  • Jāapgriež nagi.
  • Uzturā jāiekļauj minerālbarība pietiekamā daudzumā.
  • Izmantojot krūšu siksnas, var vest pastaigās.

 

dzivnieku trenazieris

Mājdzīvnieku trenažieri

Aptaukošanās un liekais svars ir ne vien mūsdienu cilvēku problēma, bet arī to mājdzīvnieku problēma. Arī dzīvniekiem mēdz būt dažādas ar aptaukošanos saistītas slimības, nepietiekama fiziskā aktivitāte, kā arī nepareizs un neveselīgs uzturs, kas laika gaitā var izraisīt mājas mīluļa pakāpenisku pieņemšanos svarā, kas savukārt var novest pie citām veselības problēmām. Bet varbūt jūs vienkārši vēlaties, lai jūsu mājdzīvnieks uztur sevi labā fiziskajā formā? Lai risinātu šīs veselības problēmas, cilvēki ir pievērsušies arī mājdzīvnieku trenažieru izgudrošanai un ražošanai.

Ir izgudrots, taču plašam sabiedrības patēriņam vēl nav pieejams, kaķu trenažieris. Kaķu trenažiera pamatā ir cilindra veida kaķu barotne, kura ir izcaurumota un iekārta griešanas mehānismā. Izcaurumotajā cilindrā ir ielikta kaķu sausās barības graudiņi un, lai tos dabūtu laukā no cilindra un noēstu, cilindrs ir jāgriež. Ja kaķis būs izsalcis un viņa vienīgais barības avots būs šī cilindra veida barotne, kaķim nekas cits neatliks kā nodarboties ar cilindra griešanu, lai dabūtu laukā barības graudiņus. Šim kaķu trenažierim ir divas pozitīvas īpašības, kas palīdz cīnīties ar lieko svaru – pirmkārt, kaķis barību ēd daudz lēnāk un mazāk, ļaujot iestāties sāta sajūtai vēl “vingrošanas” procesā, otrkārt, kaķis, lai iegūtu barību, ir spiests fiziski nopūlēties, kas veicina kaloriju sadedzināšanu.

Šķiet, ikviens ir redzējis daudz un dažādus video, kuros mājdzīvnieki izmanto cilvēka trenažieri – skrejceļu. Vērīgi cilvēki ir pamanījuši, ka mājdzīvnieki ar interesi, prieku, labpatiku un, galvenais, brīvprātīgi izmanto šos trenažierus, un ir izveidojuši šāda trenažiera prototipu arī mājdzīvniekiem. Tā darbības princips ir tieši tāds pats kā cilvēku trenažierim – ir jāskrien pa skrejceļu, tiekot līdzi tajā iestatītajam ātrumam, tādējādi patērējot enerģiju un veicinot kaloriju sadedzināšanu. Jāuzsver, ka šis trenažieris ir piemērots jebkuram mājdzīvniekam, ja vien viņam tas interesē un padodas.

Vēl ir pieejams trenažieris, kas atgādina lielu kāmja vai jūrascūciņas skrejriteni. Šis trenažieris gan vairāk ir piemērots un, cik novērots, interesē kaķiem, taču kāpēc gan lai to neizmēģinātu arī, piemēram, suns?

Jāpiemin, ka abu aprakstīto trenažieru jēga slēpjas ne vien kaloriju sadedzināšanā, bet arī muskuļu veidošanā un asinsrites sistēmas nostiprināšanā, kā rezultātā uzlabojas vielmaiņa un vispārējais veselības stāvoklis.

Ja vien jums rūp sava mīluļa veselība, izvērtējiet tās stāvokli un apdomājiet, vai kāds no šiem trenažieriem nav jāiegādājas arī jums!

Tapirs

tapirs

Viens no interesantākajiem un neparastākajiem dzīvniekiem ir Tapirs. Tas pieder pie zīdītāju klases, nepārnadžu kārtas, tapiru dzimtas un tapiru ģints. Lai gan to kārta ir nepārnadžu, kurā arī ietilpst, piemēram, degunradži, tapiri ir līdzīgāki cūkām. Varētu pat teikt, ka tie ir kā krustojums starp cūku, ziloni, kā arī mazliet degunradzi un pat zirgu. Šie dzīvnieki ir unikāla vairāku citu dzīvnieku kombinācija, un, iespējams, tieši tādēļ tie ir apdraudēta suga.

Tapiri pēc izskata ir mazliet cūkām līdzīgi dzīvnieki ar apaļīgu ķermenim, īsām un resnām astēm un zilonim līdzīgu, bet īsu snuķi. Visbiežāk tapiri izaug aptuveni 2 m gari un 1 m lieli. Atkarībā no to sugas, tie sver no 150 līdz pat 300 kilogramiem.  Tā kā ir sastopamas dažādas tapiru sugas, tad to apspalvojuma, kurš ir ļoti īss, krāsa var variēt no sarkanbrūnas līdz pelēkai un pat melnaim. Tapiru ausis ir ovālas, un to gali ir balti. Tapiru priekškājām ir 4 pirksti, bet pakaļkājām ir tikai 3 pirksti. Nelielais tapiru snuķis ir īss, taču ļoti kustīgs un spēcīgs, ļaujot tiem ērti satvert un ēst augus. Tapiru acis ir brūnas, bet tām pa virsu nereti ir zilgana miglai līdzīga ēna, tādēļ tapiru redze ir visai slikta, taču to kompensē to izcilā dzirde un oža.

Tapiri savvaļā ir sastopami Dienvidamerikas, Centrālamerikas un Āzijas mežos un džungļos. Vēsturiski tapiru priekšteči heptodoni, kuriem vēl nebija izveidojušies snuķi un kuri ir attīstījušies no primitīvā zirga, ir dzīvojuši jau pirms aptuveni 40 miljoniem gadu, un apdzīvojuši tieši Ziemeļameriku. Neaudz vēlāk, pirms aptuveni 25 miljoniem gadu, ir parādījušies tādi tapiri, kādus varam redzēt arī tagad. Bet no Ziemeļamerikas un tagadējiem apdzīvotajiem rajoniem tie pārvietojās tikai aptuveni pirms 3 miljoniem gadu.

Tapiri labprāt uzturas upju vai citu ūdenstilpju tuvumā, jo tiem patīk daudz laika pavadīt ūdenī, kur tie ne tikai barojas ar ūdenī sastopamajiem augiem, bet arī atdzesējas karstās dienās un veiksmīgi slēpjas no sauszemes plēsējiem. Tie ir lieliski peldētāji un bieži pārvietojas pa upes gultni zem ūdens. Papildus ūdenszālēm, uz sauszemes tapiru iecienītākais ēdiens ir dažādi augļi, ogas, lapas un jaunie koku un krūmu dzinumi.

Tapiru snuķis ir paraudzēts ne tikai ēšanai, bet arī gaisa ostīšanai. Tapiru tēviņi bieži paceļ gaisā snuķi un, atsedzot zobus, osta gaisu. Tā tie meklē tuvumā esošās tapiru mātītes. Tapiru mātītes dzemdē aptuveni katru otro gadu pēc brieduma sasniegšanas. Bet tapiru dzīves ilgums ir no 25 līdz 30 gadiem.

Tā kā tapiri ir visai izteikti nakts un vakara dzīvnieki, tad arī tapiru ienaidnieki ir nakts plēsēji. Pateicoties to ķermeņa uzbūvei un izmēriem, tapiriem nav daudz ienaidnieku, taču visbiežāk tiem uzbrūk jaguāri, aligatori, anakondas un tīģeri. Kā arī bieži cilvēki medī tapirus līdzīgi kā mežacūkas to gaļas un ādu dēļ. Par laimi tapiri ne tikai spēj ātri skriet un paslēpties krūmos vai ūdenī, izvairoties no saviem ienaidniekiem, bet to biezā āda pasargā tos no plēsēju zobiem.

Adoptē nevis pērc – mīti par adoptējamiem patversmju dzīvniekiem


adoptē -dog

 

Ir dzirdēti daudz un dažādi mīti par dzīvnieku patversmēm un dzīvniekiem, kuri tajās mitinās. Taču patiesība ir tāda, ka gandrīz 100 procentos gadījumu tie ir tikai mīti, kuri ir izveidojušies tādēļ, ka cilvēki patiesībā nezina, kā izskatās dzīvnieku patversmes, kas tajās notiek un kādi ir šo patversmju resursi.

Viens no mītiem, kuru es dzirdu visbiežāk ir, ka šie dzīvnieki, kuri nokļūs dzīvnieku patversmēs, ir vai nu slimi, vai kaut kas ar tiem nav kārtībā. Nereti cilvēki ir iedomājušies, ka vienīgais veids, kā dzīvnieki var nonākt patversmēs ir tos savācot no ielas vai, piemēram, saimniekiem atdodot agresīvus mājdzīvniekus. Patiesība ir tāda, ka viens no vispopulārākajiem iemesliem kādēļ dzīvnieki, jo īpaši suņi nonāk dzīvnieku patversmēs ir, jo to saimnieki nav vienkārši spējīgi par tiem pienācīgi parūpēties, vienalga vai tas ir finansiālo apstākļu dēļ, vai, piemēram, kādu alerģiju vai dzīvesvietas maiņas dēļ. Ar šādiem dzīvniekiem viss ir nevainojamā kārtībā, kā rezultātā šie mājdzīvnieki ir ideāli piemēroti adoptācijai un jaunām mājām.

Vēl viens populārs mīts par patversmju dzīvniekiem ir, ka tie visi ir ļoti slimi vai tiem ir kādas kaites. Un, lai gan starp patversmes dzīvniekiem var gadīties kāds slims dzīvnieciņš, lielākā daļa šo mīluļu ir pilnībā veseli un pārcietuši rūpīgu vetārsta pārbaudi. Tādēļ nevajadzētu uztraukties par apslēptām kaitēm, vai lipīgām slimībām šo patversmes dzīvnieku vidū. Kā arī nereti dzīvnieku patversmes nodrošina bezmaksas vizīti pie vetārsta vai nopietnāku slimību gadījumā  bezmaksas ārstēšanas procedūras.

Lieta, kas ir pašsaprotama ar patversmju dzīvniekiem ir, ka bieži to vēsture īsti nav zināma. Taču tas lielākajā vairumā gadījumu tas nemaz nav slikti. Suņi un citi dzīvnieki spēj aizmirst pat ļoti traumatiskus gadījumus no savas pagātnes, ja vien tu tiem nodrošināsi mīlestības pilnu vidi un labus dzīvošanas apstākļus. Dzīvnieki nav ļaunatminīgi, tādēļ bieži vien to pagātne nemaz nebūs tik jūtama, kā tev varētu šķist.

Vēl viens visai izplatīts uzskats ir, ka dzīvnieku patversmēs ir iespējams adoptēt tikai kaķus vai suņus. Taču arī tā nav taisnība. Pastāv patversmes, kurās starp kaķiem un suņiem dzīvo arī kāmīši, putni un citi dzīvnieki. Tādēļ, ja tu vēlies adoptēt nedaudz netradicionālāku mājdzīvnieku, tad noteikti papēti sev apkārt esošās dzīvnieku patversmes un visdrīzāk tu ātri vien atradīsi vietu, kurā kaķi un suņi sadzīvo vēl ar citiem dzīvnieciņiem.

Ja tu domā par mājdzīvnieka iegādi, tad noteikti iesaku adoptēt ne pirkts savu dzīvnieciņu. Tā tu ne tikai nodrošināsi mājas dzīvnieciņam, kurš ir palicis bez tām, bet arī uzlabosi sev pašsajūtu un noteikti arī ietaupīsi naudu. Bet, ja tu šaubies par adoptāciju tikai dažu mītu dēļ, tad es varu garantēt, tie tiešām ir tikai mīti, un ikviens patversmē esošais dzīvnieciņš ir rūpīgi kopts, lielākā daļa šo dzīvnieku ir pilnīgi veseli, un tie visi ir gatavi atrast jaunas mājas.

Kas ir tīklērces un kā no tām tikt vaļā?

tīklērces Tīklērce noteikti ir insekts, ar kuru ir saskārušies ikviens dārza īpašnieks un dārzeņu audzētājs. Varbūt tu to vēl neapjaut, taču, ja tu redzi, ka starp tavu augu zariem ir savilkti tādi kā nelieli zirnekļu tīkli un uz paša auga ir nelieli melni kukainīši, tad visdrīzāk tās ir tīklērces.

Šo kukaiņu latīniskais nosaukums ir Tetranychus urticae, un pasaulē ir sastopamas vairāk nekā 1200 dažādas šo ērcīšu sugas. Šo ērcīšu ķermenis ir pavisam neliels, tās ir mazākas par milimetru, bet to krāsa var būt no zaļganpelēkas līdz pat zilganmelnai.

Šie kaitēkļi ir īpaši iecienījuši siltumnīcas, taču ir sastopami arī uz dzīvojamo telpu un āra augiem. Tie parasti dzīvo augu lapu apakšpusē, kur tad tās arī vērpj zīda tīklus aizsardzībai.

Tīklpērces ir kautrīgas augiem, jo tās barojas, uzsūcot no auga šūnām šķidrumu, kā rezultātā augs paliek nedzīvs un var nokalst. Tā kā ir sastopamas ļoti daudz šo kukaiņu sugas, tad tie ir kaitīgi gandrīz visa veida augiem, bet īpaši tomātiem, gurķiem un citiem dārzeņiem, jo, barojoties un uzsūcot ūdeni no augu lapām, tās liedz šim šķidrumam nokļūt arī līdz augļiem, kā rezultātā tu vari palikt bez ikgadējās ražas.

Šādi insekti ir iecienījuši karstus un sausus apstākļus un jaunas tīklērces spēj izšķilties 3 dienu laikā. Tīklērču mātītes ikdienas izdēj aptuveni 20 oliņas, bet jaunas tīklērces nobriest 5dienu laikā. Šis ļoti īsais dzīves cikls nav nekas labs, jo tas nozīmē, ka šie kukaiņi spēj vairoties apbrīnojamā ātrumā, kā rezultātā, necīnoties ar tīklērcēm, tavi augi ātri vien var aiziet bojā un nenest tev vēlamo ražu.

Pirmais, ko ir nepieciešams darīt, lai iznīdētu šos kukaiņus, ir norobežot veselīgos no neveselīgajiem augiem, un izolēt tos augus, uz kuriem ir šīs tīklērces. Tas novērsīs iespēju, ka tās apsēdīs arī citus augus, kā rezultātā tev būs iespējams izglābt citus augus.

Nākamais solis ir veco un bojāto lapu novākšana un iznīcināšana. Vislabākais un efektīvākais veids, kā to izdarīt ir sadedzināšana. Jo tas nodrošinās, ka tīklērces nespēs turpināt vairoties uz augiem.

Pēc tam pēc iespējas ir nepieciešams turēt inficētos augus vēsākā un mitrākā vietā, jo tīklērcēm nepatīk šādi apstākļi, kā rezultātā tās vairs nevairosies uz šiem augiem.

Lai iznīdētu tīklērces var lietot gan ķīmiskas, gan dabīgas vielas. Protams, vajadzētu atcerēties, ka ķīmiskajām vielām klāt vajadzētu ķerties tikai tad, ja ar dabīgo vielu palīdzību nav iespējams atbrīvoties no šiem kukaiņiem, jo galu galā ķīmija var kaitēt taviem augiem. Pieredzējuši dārzkopji mēdz izmantot ķiploku, citrusaugu, piemēram, citrona, sinepju un citu stipru augu novārījumus vai novilkumus, kas atbaida šīs tīklērces.  Vari arī sasmalcināt 200 gramus sīpolu, 12 stundas tos izmērcēt 10 litros ūdens un tad ar šo izvilkumu apliet savus augus vai pārliet tos ar cukura sīrupa šķīdumu, tādejādi iznīcinot pieaugušās tīklērces. Bet, ja tev ir pieejama Indijas azadi koka eļļa, tad arī tās un ūdens sajaukumu var efektīvi izmantot šo kukaiņu iznīdēšanā vai vismaz to kontrolēšanā.

Šie ir tikai daži padomi, kā cīnīties ar šiem nepatīkamajiem kukaiņiem, taču noteikti zinoši dārznieki tev spēs pateikt arvien jaunus līdzekļus un veidus, kā tikt vaļā no tīklērču uzbrukuma taviem augiem.

Moskītu miglotāji

insektu miglotājsVasaras laikā milzīga problēma ir odi, jo tie traucē baudīt izklaides vai vienkāršu uzturēšanos ārā, īpaši vakaro, kožot un atstājot nejaukas, niezošas pumpas. Un, lai gan ir vairāki veidi kā cīnīties ar tiem, sākot no visai neefektīvām pret odu svecēm un aerosolu pūšamajiem, līdz moskītu miglotājiem, kas ir viena no visefektīvākajām metodēm kā ne tika atbaidīt, bet arī nonāvēt moskītus un ievērojami samazināt to skaitu tavas mājas vai iecerētās vietas apkārtnē.

Moskītu miglotājs ir ierīce, kura pret moskītu un insektu līdzekli, kuru tu lieto, spēj pārvēst biezā miglā, kas efektīvi var noklāt tavu pagalmu, verandu, vai pļavu, kā arī iekļūt starp koku lapām, zem augiem, puķēm un dažādās spraugās, lai no tām iznīdētu moskītus un arī turpmāk atbaidītu tos no atgriešanās šajās spraugās un citās to mājvietās.

Ja šo ierīci lieto pareizi tad pat ir iespējams arī izjaukt moskītu vairošanās ciklu, kā rezultātā būs iespēja ne tikai atbaidīt odus uz brīdi, kamēr darbojas insekticīds, bet arī vispār samazināt moskītu daudzumu savas dzīvojamās vietas apkārtnē.

Miglošana ir īpaši laba moskītu atbaidīšanas metodē, jo tas, ka šis insekticīds tiek izdalīts tieši miglas veidā, ļaus tam pilnībā noklāt zemi, kokus, augus un visu pārējo ar šo miglu, taču tajā pašā laikā, līdz ko migla izgaist šis insekticīds un tas, ka vispār kaut kas tika darīts nav pamanāms vai sajūtams, kā arī pēc apmēram pus stundas šī apkārtne ir pilnībā droša cilvēkam, bērnam, mājdzīvniekiem un citiem dzīviem radījumiem, jo insekticīds neatstāj pēdas, taču tajā pašā laikā purpina darboties un atbaidīt odus vairākas stundas pēc pirmām dažām miglošanās un vairāk nekā dienu vēlāk, kad miglošana tiek veikta regulārāk.

Un ar moskītu miglotāju ir iespējams ne tikai atbaidīt un nogalēt moskītus bet arī citus insektus, kaitēkļus un pat veikt tīrīšanas un dezinfekcijas darbus, piemēram, atbrīvot telpu vai ārsienu no pelējums. Vienīgais pirms miglošanas ir skaidri jāpārliecinās, ka, pirmkārt, pati miglošanas ierīce ir piemērota vietai, kurā tu vēlies miglot, un otrkārt, ka šķidrums, kuru tu izmantosi arī ir piemērots šai vietai.

Kā arī, ja tu izlem par labu miglotāja iegādei, pirms miglošanas neaizmirsti uzvilkt apģērbu ar garām piedurknēm un starām, kā arī aizsargbrilles, cimdus un respiratoru, kas nodrošinās, ka ne šķidrums, ne migla nenonāks uz tavas ādas, kā arī tu to neieelposi un tev neradīsies alerģiska reakcija, kas var notikt, jo bieži šie miglošanas šķidrumi satur vairākas ķimikālijas.

Tātad, ja tu vēlies ātru un efektīvu veidu, kā uz laiku atbrīvoties no moskītiem, kā arī laika gaitā vispār samazināt odu daudzumu tavā apvidū, tad noteikti ielūkojies moskītu miglotāju piedāvājumā.

Odze

odzeČūskas ir rāpuļi, kurus nemīl daudzi, bet diemžēl arī Latvijā mēs varam sastapt daudz un dažādas čūskas sākot no nekaitīgajiem zalkšiem, līdz indīgajām odzēm, par kurām tad arī būs šodienas raksts.

Odzes ir rāpuļu klases, viperidae jeb odžu klases dzīvnieki, kuri ir vieni no visattīstītākajām čūskām.

Pēc izskata tā ir 40 līdz pat 80 cm garas čūskas. To galva ir trīsstūra formas un saplacināta, ar īsu un strupu purnu. To ķermenis ir samērā drukns. To muguras krāsas var atšķirties variējot no brūnas, uz pelēku un zaļganu, dzeltenīgu vai pat vara sarkanu, bet, neatkarīgi no krāsas, tām uz muguras ir tumša zigzagveidīga svītra ar ieapaļu, tumšu plankumu katra zigzaga roba pusē. Kā arī u odzes pakauša ir tumšs x veida zīmējums. Šīs divas arī ir tās pazīmes, pēc kurām visefektīvāk var noteikt, ka tā tiešām ir odze. Dažreiz var sastapt arī pilnīgi melnas odzes, taču tādā ganījumā ir jāmeklē vai šai čūskai ir vai nav gaiši plankumi galvas sānos, jo tā ir iezīme, kura raksturīga tikai zalkšiem.

Odzes parast dzīvo aizaugušos izcirtumos, kur ir gara zāle un krūmi, kā arī mežmalās, purvos un pat priežu mežos. Lai gan odzes aktīvas ir diena periodā, medībās tās dodas krēslā, kas arī vajadzētu no tām visvairāk uzmanīties. Tās pēc ziemošanas aktivizējas aprīlī, bet pārojas maijā, ziemas periods tām sākas septembra beigās, oktobra sākumā, kuru tās pārlaiž grupās dziļās alās, bedrēs vai zem koku saknēm.

Odžu galvenais pārtikas avots ir peļveidīgie grauzēji un vardes, dažreiz arī putnu mazuļi vai ķirzakas.

Odzes ir vienīgā Latvijā sastopamā indīgā čūska, un tās kodiens ir bīstams kā tās upuriem – dzīvniekiem, tā arī cilvēkiem. Šī inde satur proteīnus, kas sašķeļ asins šūnas un var izraisīt iekšēju asiņošanu. Šī inde arī iedarbojas ļoti lēni, tādēļ odzēs parasti ievada lielu daudzumu šīs indes. Tādēļ,  sākot no aprīļa līdz septembrim, dodoties mežā ieteicams vilkt biezus apavus un bikses, kas labi nosedz kājas. Bet, ja šī čūska tomēr ir iekodusi, tad nekavējoties ir jāgriežas pēc medicīniskās palīdzības, jo nav ietiecams censties odzes kodienu ārstēt ar tautas metodēm.

 

Kā pārvadāt suni automašīnā?

suns automašīnāSuņi ir lieliski mājas mīluļi, ne velti tos sauc par cilvēka labākajiem draugiem, taču kad jūs dodieties kaut kur, piemēram, brauciet pie radiem valsts otrā pusē, jūs, protams, vēlaties ņemt savu mīluli līdzi. Tādēļ ir vērts uzzināt labākos veidus, kā droši un ērti pārvadāt savu suni automašīnā.

Suni mašīnā parasti pārvadā vai nu bagāžniekā, kuram ir stikli kā hetčbeka vai SUV tipa automašīnām, vai, ja, piemēram, tava mašīna ir sedana tipa, tad suni pārvadā, tam sēžot un sēdekļa, bet tad iesaku iegādāties speciālus suņu sēdekļus un/ vai suņu drošības jostu, jo abi šie palīglīdzekļi liks tavam sunim justies daudz ērtāk, kā arī straujas bremzēšanas gadījumā šis sēdeklis neļaus sunim rauties uz priekšu un izkrist no šī sēdekļa.

Ja tomēr tev ir pietiekami liels bagāžnieks, kurā var pārvadāt savu suni, tad iesaku ne tikai iegādāties metāla režģi, kurš neļaus tavam sunim pārlēkt no bagāžnieka uz mašīnas salonu, bet arī uz bagāžnieka grīdas izklāt segu, lai sunim ir ērtāka pārvietošanās.

Vēl viens labs padoms ir ļaut sunim pierast pie bagāžnieka vai sēdekļa pamazām un kamēr mašīna ir izslēgta, kas nozīmē, ka sunim šī vieta jau būs pazīstama, un tam būs vieglāk brīdī, kad tiks iedarbināts motors un uzsākta kustība.

Iesaku arī nebarot suni pirms pārbrauciena ar mašīnu, jo tāpat kā daļa cilvēku, arī suņiem var kļūt slikti, tādēļ ne tikai tev, bet arī pašam sunim būs vieglāk pārciest šo braucienu.

Lai sunim nekļūtu garlaicīgi un būtu kaut kas, kas novērš tā domas no mašīnas kustības, novieto blakus sunim dažas rotaļlietas, lai tas varētu ar tām rotaļāties un izklaidēt sevi.

Ja ir paraudzēts garāks pārbrauciens ar mašīnu, tad noteikti vajadzētu apstāties ik stundu, sliktākajā gadījumā ik pa divām stundām un izstaidzināt savu mīluli, kaut vai tas ir lielceļa malā, lai tas pārāk nenogurtu. Kā arī obligāti ir jāparūpējas par to, ka viss nepieciešamais ir līdzi šī automašīnas brauciena laikā – kakla siksniņa, pavada, suņu gardumi, rotaļlietas, ēdiens un ūdens.

Lai Latvijā legāli pārvadātu suni ar automašīnu, nekādi lielie noteikumi nav jāievēro – tev līdzi ir jābūt suņa pasei un vakcinācijas apliecībai, kā arī dzīvnieka pārvadātājam ir jānodrošina, ka dzīvniekam ir ērti transportlīdzeklī, kurā tas tiek pārvadāts.

Avots: www.suni.lv