... MOKAS DIENSGRĀMATA...

C:\Documents and Settings\test\My Documents\My Pictures\Picasa eksporti\Moka

-> Pirmā dienasgrāmatas daļa
-> Otrā dienasgrāmatas daļa
-> Mokas saimnieces pārdomas par Moku un rodēzijas ridžbekiem

Mani saimniece sauc par Moku ,taču, ja gribiet sarežģīt dzīvi sauciet tā: Naitingeila Moka Farastero Sinbest

Pirmā dienasgrāmatas daļa

Esmu unikāla ar savu izcelsmi. Mani senči nāk no Dienvidāfrikas, nereti tie tika saukti par „lauvu suņiem”, jo medībās tie izsekoja lielos zvērus t.sk. arī lauvas. Medīja tie parasti grupās, pa 2-3 kopā, un turēja medījumu līdz parādījās mednieks.

Par mūsu sugas vēsturi pastāstīšu vēlāk....

Tagad par sevi - Esmu dzimusi Latvijā, Ventspilī. Manu tēvu sauc Pleasantview Bestik, mammu - Sindi. Piedzimu ziemā, 18.12.2004.

Kad pēc savas nākšanas pasaulē atvēru acis ( 10-14 dienām), ieraudzīju veselu baru ar māsām un brāļiem un klusībā nodomāju: tā, tagad ir jācīnās par vietu zem saules. Protams, man tas izdevās labi, jo svarā pieņēmos ļoti ātri.

Tā pagāja laiks, es gulēju, ēdu un barojos. Apmēram pēc 13-17 dienām, pēc savas dzimšanas, sāku ne tikai redzēt un dzirdēt, bet biju jau spējīga uztvert un atšķirt apkārtējās vides objektus. 18-21 dzīves dienā jau biju spējīga nostāvēt, staigāt, nedaudz vēlāk skraidīt, es precīzi jau zināju ko gribu un mēģināju to panākt. Citiem vārdiem sakot, es sāku iegūt dzīves pieredzi.

No 21-35 dienas es jau sapratu, ko var uzlikt uz kārā zoba un ko var saplosīt līdz nepazīšanai. Periodiski sāku ceļošanu pa manas mammas Sindi lielo teritoriju. Iepazinos ar apkārtnes priekšmetiem, rotaļājos ar māsiņām un brālīšiem, ieguvu dzīves pieredzi un centos to nostiprināt. Kad man palika apmēram 8-12 nedēļas, sākās pats svarīgākais no maniem dzīves posmiem, jo pienāca laiks šķirties no mammas Sindi, visas rūpes par mani uzņēmās mana jaunā saimniece Ieva.

Tālāk par to, kā nokļuvu pie Ievas...

Šajā vecumā ( apmēram 45 dienas) mēs visi esam ļoti līdzīgi, uzbāzīgi, zinātkāri, sabiedriski. Mēs nopietni sākām veikt pētniecisko darbību pa mammas Sindi un mammas Marinas lielo teritoriju. Es centos visu izpētīt un pagaršot. Protams, lai atrastu ceļu uz savu gultiņu un koplietošanas ēdamo trauku, centos „iezīmēt” teritoriju. Tā guļot, ceļojot, plēšoties un ēdot pagāja laiks.

Kādu dienu mūsmājās atnāca sveši ļaudis. Mēs visi centāmies tiem pieskriet, paostīt, iekost, pieglausties, apriet un palēkāt. Ar vienu vārdu sakot- izrādījāmies. Viena bija paveca dāma, otra- jauna meitene, viņu sauca Ieva. Ieva bija superīga, jo uzreiz nosēdās mums blakus uz grīdas. Viņa tā savādi smaržoja, tā forši, mīļi.... Gribēju ar viņu paspēlēties, taču viņa rokās turēja manu māsiņu. Lai pievērstu viņas uzmanību, ielāčoju viņas klēpī, izgrūdu pārējos rada gabalus un tur arī paliku. Jutu, ka esmu uzvarējusi, jo viņa maigi mani saņēma savās rokās un sacīja: „Sveika, Moka!”. Tajā dienā es ieguvu sev superīgu saimnieci un draugu.

Otrā daļa

Kad Ieva mani izvēlējās, viņa nezināja, ka dienās es kļūšu par slavenu izstādes suni un filmēšos.

Ieva mani atvedu mājās vēlu. Es trīcēju.. Tas mums abām bija vesels pārdzīvojums. Sākās nepārtraukta manis uzraudzīšana un apmīļošana. Es priecājos, ka Ieva mani saprata un visu laiku bija kopā ar mani.

Viņa zināja, ka es skumstu pēc mājām, pēc mammas- Sindi, brāļiem un māsiņām.

Ārā Ieva mani neveda, jo biju vēl tikai mazs un saudzējams kamolītis, un man vēl bija jāsaņem otrā pote. Uzvedību mēs mācījāmies mājās, svarīgās darīšanas kārtojām uz avīzes, nevis istabā uz paklāja.

Tā Ieva mani turpināja uzraudzīt visu savu skolas brīvlaiku.

Mamma –Biruta man stiepa interesantas mantas un nopirka vismīkstāko guļamvietu, kur Ieva mācīja man gulēt. Viņa ļoti bieži manu gultiņu nolika blakus savai gultai un glāstīja mani, līdz beidzot es saldi iemigu. Tas bija forši.

Tā pagāja diena pēc dienas, es ēdu, rotaļājos, gulēju un augu.

Pienāca laiks, kad Ieva centās būt stingra un sāka mani mācīt, taču viņa nezināja, ka apmācība sākas saimniekam. Man apmācību uzreiz sākt nevajag, lai es spētu attīstīties, augt un būtu labs suns – personība. Un personību mūsos nekādā gadījumā nedrīkst apspiest.

Kādreiz mani būtu arī jāsoda, ja es noteikto kārtību neievēroju, taču viņas abas mani lutināja. Es sapratu, ka varu būt līdere un nepadevos.
Jāpaiet laikam, man jānobriest kā personībai, un tad mani pamazām varēs sākt “likt pie vietas” (ja tas tiešām būs nepieciešams).

Ja man Ieva jautātu: „ N o cik mēnešu vecuma mani būtu jāsāk apmācīt?”
Es teiktu:” Saimniekam apmācība sākas, tiklīdz viņš tiek pie manis. Līdz noteiktam brīdim mūsu dzīve ir rotaļa, apkārtējās dzīves iepazīšana, savu uzskatu veidošana. Cilvēkam tas ir nopietns darbs, jo katra pastaiga ir nopietns treniņš. Taču tāds tas ir arī saimniekam. Treniņu ilgums ir atkarīgs no suņu vecuma – 3 – 4 mēnešu vecumā tas būs 2-3 minūtes, vēlāk, mums attīstoties, šo laiku var pagarināt, jo mums pārāk ilgi ir grūti koncentrēt savu uzmanību un apmācības kvalitāte zūd, jo sākotnējās apmācības pamatā ir medījuma dziņa.
Mūsu nervu sistēma stabilizējas ap deviņu mēnešu vecumu. Tad mums var dot arī lielāku fizisko un psiholoģisko slodzi. Turklāt saimniekam jābūt pietiekami zinošam, lai viņš to justu, jo nav tā, ka jāsagaida konkrēts vecums un tad jādara tas un tas. Varbūt daudzas lietas es varēšu darīt pirms deviņu mēnešu vecuma, citam varbūt tas būs tikai gads, citam – astoņi mēneši. Tas atkarīgs no mūsu sugas, individuālajām īpatnībām un vai mūs māca regulāri, atbilstoši dabas likumiem.

Ieva man ierādīja arī aizliegtās zonas dzīvoklī. Mācījos komandas - sēdēt, gulēt, dot ķepu. Ārā ejot, abas runājamies, jo viņa, laikam, saprata, ka ar suni visu laiku jābūt kontaktā, jāspēlējas, jādarbojas. Kopā ar mammu- Birutu izstaigājām visus tuvējos zooveikalus, ar pārdevējām sasveicinājāmies.

Gāja laiks un es iemanījos pa nakti ielīst mammas- Birutas gultā. Jums vajadzēja redzēt viņas prieku!!! Jā, viņa nenojauta, ka es viņu neklausīšu, jo viņa man piedeva visus manus grēkus. Es tik paskatījos šai acīs un viņa jau kusa manā priekšā. J J J

No rīta es lēnām paveru vienu aci un pašķielēju uz mammu- Birutu, kad viņa ierunājās es sāku ārdīties un dauzīties. Man patīk gulēt viņas gultā, tur var labi izstiepties visā garumā un izgrūst mammu - Birutu no gultas ārā tā lai viņa to nepamana J

Kad esam izdauzījušās, es eju uz savas vadones Ievas istabas pusi. Piesitu ar ķepu pie durvīm un mamma Biruta mani ielaiž pie Ievas. Sākumā pieeju pie gultas palūrēt ko viņa īsti dara. Ja pēc manas ienākšanas turpina krākt, tad lēnām, klusītēm izeju ārā no istabas pagaidīt kādu brītiņu, un tad atkal dodos iekšā. Ja tad viņa vēl joprojām krāc, tad tik un tā lēnām, nemanot ieslīdu kā tāds ķiļķens viņas gultā un ieritinos kājgalī. Kad jūtu no viņas puses kādu kustību, tad tikai sākās....es aizlecu uz viņas pusi un ārdos, plēšos, iekožos, jo man niez zobi, siekalojos un, protams, atkal bučojos utt. Man patīk rotaļas ar Ievu.

Interesanti zināt, vai Ieva jau zināja, kāda r otaļu metode ar mani ir ilgāka, noturīgāka un pareizāka?! Viņa laikam pārzin dabas likumus!
Ar mums var improvizēt. Nav obligāti mums mācīt apgulties un tādejādi apgrūtināt mūsu un Jūsu dzīvi.
Viņa ir sapratusi, ka ļoti svarīgs ir arī acu kontakts, piemēram, mūsu abu īpašā spēle „glūņa” ir pāri visam... nu nekādi nevaru pretoties viņas acu skatam J
Nesauksim to tikai par acu kontaktu, jo vajadzīgs kontakts vispār, jo treniņā viss saimnieks un suns – ir komanda. Acu kontakts paaugstina darbības precizitāti un ar acu kontaktu suns netieši izrāda savu interesi.

Kad ir savstarpējs kontakts, tad es esmu gatava kaut ko darīt un saimnieks ir spējīgs paredzēt mūsu darbību, sākumā – paspēlēties, pēc tam arī izpildīt komandas. Bet tas būs tad, ja es būšu iemācīta visu darīt ar interesi, izmantojot dziņas un instinktus.
Kā panākt acu kontaktu?
Viens variants – spēlēties, parādīt bumbiņu, to nolikt, un tad mēs skatāmies tikai uz to. Un es vismaz uz sekundi paskatīšos uz saimnieku. Saimnieks to apstiprina (barība , uzmundrinājums – “labs sunīts”, motivācijas priekšmets). Mums tā ir rotaļa, saimniekam – darbs. Var arī organizēt treniņu, piemēram, tikai ožas attīstīšanai. Tad saimnieks ņem to pašu bumbiņu, vai citu motivācijas priekšmetu, bet vietu izvēlamies, kur garāka zāle. Vēlāk pamaina vietas, lai mēs pie vienas un tās pašas vietas nepierodam – lai es varētu attīstīties vispusīgi. Mani var pieturēt, tad mest bumbiņu, pagaidīt, kamēr tā nokrīt, un tad laist vaļā un skatīties, kā es bumbiņu meklēju. Ja es ar acīm neko neatradīšu, tad sākšu staigāt un ostīt. Protams, es to darīšu tikai tādēļ, ka pati to gribēšu – šādā veidā mūs var sākt apmācīt.

Kad man bija kādi 2-3 mēneši viņas abas sāka mani mācīt un es, protams, pretojos. Sākās haoss. Man patika kaitināt mammu- Birutu, es ieskrējos un ieķeros viņai drēbēs vai rokā. Man ļoti niezēja zobi un man tos vajadzēja likt lietā. Viņa sāka mani atgaiņāt ar avīzi utt., man tas likās interesanti. Citreiz viņa bija ļoti dusmīga, zvanīja mammai- Marinai un sūdzējās par manu uzvedību. Viņa nesaprata, ka ģimene sunim ir bars, un tajā ir viens vadonis. Ja ģimenē nav strikta lomu sadalījuma, tad suns tik un tā ļoti labi jūt, kurš tam ir bara vadonis. Kaut vai tas, kurš ar viņu biežāk iet pastaigāties. Ja cilvēks pats neizvirza sevi par vadoni, tad suns to izvēlas. Ir situācijas, kad suņi paši sevi cenšas izvirzīt par bara vadoni. Sunim jānorāda tā vieta barā. Tas sunim nav pazemojums, tā ir viņa vieta savā barā – ģimenē. It sevišķi šāda veida problēmas var būt ar suņiem, kam ļoti labi attīstīti dzīvnieka instinkti. Lūk, tā!

Šajā ģimenē es gribēju būt vadonis, līdz kādu dienu saimniece Ieva sadomāja pabraukt ar riteni un paņēma mani līdz. Es skrēju kā traka, jo man patika, te pēkšņi es ieraudzīju kaķi un nesos viņam pakaļ. Ieva pārlidoja pāri riteņa stūrei, centās sasaukt mani, taču man tas neinteresēja, jo man vajadzēja noķert kaķi. Kad atgriezos, Ieva bija nikna un raudāja, mums nācās fiziski “saķerties”, viņa mani saķēra aiz “čupra”, riktīgi sāka purināt, raudot nospieda pie zemes un turēja līdz es padevos. Viņa pielietoja paņēmienu no dabas, jo kad vilki plēšas savā starpā, tad ķeras pie rīkles un piespiež vājāko pēc tam ir miers. Kopš šī incidenta sapratu, ka laikam jau viņa tomēr ir tas vadonis... žēl!!! Bet zināt ko? – man ir vēl viena iespēja... un tā ir mamma – Biruta... kuru es vēl kādu laiciņu i netaisos klausīt!!! Vau :) :) :)

Suns, kurš apveltīts ar augstu intelektu un kuram patīk izjust uzvaras garšu

Rodēzijas Ridžbeka meiteni Moku, pilnajā vārdā Naitingeila Moka Farastero Sinbest, Ievai uzdāvināja tēvs uz 17 gadu dzimšanas dienu. Pirms tam viņai bija suns Tobiass, kurš uzauga kopā ar Ievu un viņas lielajām māsām – Mariku un Ingu.

Pagāja gads, līdz mūsu mājās ieradās Moka.

Pa šo šķirni pirms tam tika izlasītas daudz grāmatas un mājas lapas internetā. Tika meklēts suns, kurš būtu daudz maz līdzīgs Tobiasam, gan izskata, gan rakstura ziņā.

Daudzas reizes cilvēks ierauga kādu šķirni un iemīlas tajā, kā tā izskatās, nekad nepadomājot, vai šķirne varētu būt nepiemērota viņa dzīves stilam, viņa iespējām vai viņa prasmēm trenēt un kontrolēt to. Vienīgais, par ko viņš ir pārliecināts, ir tas, ka viņam tādu vajag! Pērkot suni mirkļa vājuma uzplūdā, vienmēr ir slikta doma! Gluži kā pērkot jebko, JUMS vajag sevi vispirms izglītot: noskaidrot kāda šķirne ir patiesībā, apciemot dažādu cilvēku mājas, kam šī šķirne ir un noskaidrot ar kādām problēmām viņi ir saskārušies. Iemācīties uzdot pareizos jautājumus, ne tikai par šķirnes pozitīvajiem aspektiem, bet arī negatīvos.

Ridžbeki nav labradori vai zeltainie retrīveri īsos kažociņos. Tie ir medību suņi. Tulkojums: tie ir diezgan neatkarīgi – tie nepieglaimojās katram jūsu vārdam, tie var būt nevērīgi, kad jūs viņu saucat vai prasāt kaut ko pozitīvai motivācijai trenējot tos tradicionālos veidos. Daudzi cilvēki vienkārši nav gatavi tādai stūrgalvībai un ietiepībai.

Katra suņa īpašniekam nepieciešama atbildība. Suns nav tikai kaut kas, kas var izdekorētu jūsu māju vai apkārtni, tās ir dzīvas, jutīgas būtnes, kuras nepieciešams izturēties kā pret savas ģimenes locekļiem. Kas, īpaši ir attiecināms uz ridžbekiem. Viņiem jājūtas kā daļai no bara – jūsu ģimenes, vai arī tie sāks darīt visu pa savam. Jums jādomā par viņiem kā par jaunu piedevu savai ģimeni un ieplānot to it kā tas būtu jauns bērns.

Tieši tā arī mēs darījām. Ieva ievietoja, tā „uz dullo”, sludinājumu www.ss.lv, jo pat nenojauta, ka tāda šķirne vispār ir atrodama Latvijā, un pēc nedēļas uz sludinājumu atsaucās rodēžijas ridžbeka Sindi saimniece Marina no Ventspils, un teica, ka ziemā tiek plānots pirmais rodēzijas ridžbeku metiens Latvijā. Ilgi nedomājot, devāmies uz Ventspili, lai tiktos ar tik ilgi loloto rodēzijas ridžbeku dzīvē. Neliegšos, kad pirmo reizi ieraudzīju Sindi, arī es iemīlēju šo šķirni. Līdz šim mani favorīti bija Vācu aitu suņi. No Sindi staroja vienlīdz elegance, grācija, atturība, mīļums un miers. Pēc iepazīšanās arī es sapratu, ka vēlos šo suni.

Kad atvadījāmies no Marinas un Sindi, es atskatījos, lai vēlreiz uzmestu skatienu Sindi, un tajā mirklī redzēju cēlu suni ar augsti paceltu galvu un gaitu kā karalienei - cēlu un elegantu. Mēs ar Ievu saskatījāmies un jau toreiz sapratām – jā, mums arī mājās būs ridžbeks.

Iestājās ilgais gaidīšanas laiks. Te kādu vakaru, 18.12.04, atskanēja zvans. Marina paziņoja par pirmā kucēna piedzimšanu. Prieks bija neizsakāms, jo sapratām, ka jau pēc mēneša māja vairs nebūs tukša, beidzot būs kāds, kas mūs sagaidīs mājās.

Pēc nedēļas braucām raudzībās, taču, paskatoties uz mazajiem, siltajiem, krunkainajiem kamoliņiem, savu suni vēl neatpazinām.

Pēc 3-4 nedēļām atkal zvanīja Marina, un deva mums pirmajām iespēju izvēlēties sev suni. Tad nu pirms braukšanas nopirkām skaistu, sarkanu, ar „dimantiņiem” rotātu kakla siksniņu un braucām lūkot savu jauno draugu.

Ieraugot ņipros mazuļus, protams, gribējās visus. Visi bija skaisti un mīļi. Ieva nosēdās pie viņu gultiņas uz grīdas un tad tik sākās cīņa. Visi gribēja rāpties Ievai klēpī (ko vienu brīdi pat paspēja izdarīt), paostīt, citi rāva Ievai nost zeķes, cits tik vēlējās būt samīļots.

Nesapratām, kurš tad ir īstais, līdz pēkšņi viens no jau apmīļotajiem suņukiem ielīda Ievai klēpī, izgrūda tur jau esošos, un iemiga.

Kad pienāca Marina un jautāja: „Kurš?” Es teicu: „Šeit viss jau laikam ir skaidrs.” Jo suns izvēlējās Ievu, nevis Ieva suni. Vēlāk izrādījās, ka tas bija (ir) pats labākais un arī Marinai mīļākais kucēns.

Neticējās, ka Marina atdos mums pašu labāko, taču savu vārdu viņa turēja un, ko darīt, suns savu izvēli bija izdarījis. Ieva pacēla mazo suņa meiteni un teica: „Sveika, Moka!”

Pēc 45 dienām Ieva ar tēti veda Moku mājās.

Jau pašā sākumā mēs Marinai teicām, ka mēs meklējam sev draugu, nevis izstādes suni. Taču, Mokai augot un attīstoties, sapratām, ka būtu grēks neparādīt Moku plašākai pasaulei. Sākām apmeklēt hendleri Annu, kuru jau pašā sākumā Moka iemīlēja un respektēja. Tagad viņas abas izstādēs ir kā viens vesels. Sākumā Moku uz izstādēm veda audzētāja Marina un hendlere Anna. Sekoja uzvaras viena pēc otras.

Kādu dienu, kad Anna ar Moku atgriezās no kārtējā brauciena, Anna teica: „Ziniet, Moka pirmo reizi izjuta uzvaras garšu!” Es nesapratu, līdz brīdim, kad devāmies visas trīs uz Tallinu. Un tur es pati savām acīm ieraudzīju Mokas prieku, kad paziņoja par kārtējo uzvaru. Redzēju to skrējienu, lēcienus un bučas ekspertam no Mokas puses. Jā, viņa tiešām saprata, ka ir uzvarējusi.

Nesen Anna bija apslimusi un uz sacensībām Moku vajadzēja vest man, jo saimniece Ieva bija Kiprā. Es no stresa neko nefiksēju līdz brīdim, kad pēkšņi Moka man uzlēca un sāka bučot. Kā vēlāk izrādījās, Moka bija ieguvusi kārtējo labākās kuces titulu. Es biju tik laimīga, ka aizmirsu par sacensību turpinājumu. Todien Moka vadīja mani, nevis es viņu.

Uz doto brīdi Mokas kontā jau ir 16 kausi un ap 50 rozetēm.

Esmu ievērojusi, ka Moka zina, kad būs jābrauc uz sacensībām, kad tiksies ar Annu, kad jāuzvedas labi, kad drīkst būt pati – brīva un laimīga. Vienu vārdu sakot, viņa saprot, kad ir jāstrādā un kad var „laist muļķi”.

Moka ir kā draudzīgs un draisks pusaudzis, kuram vajadzīga mīlestība un brīvība.

Mokas moto varētu būt šāds: „Brīvība svarīgāka par visu!”

Mēs Mokas personību jau no pašas bērnības necentāmies apspiest ar speciālām dresūrām suņu skolās vai kur citur. Ļāvām viņai attīstīties pastāvīgi, nedaudz spēles veidā koriģējot viņas uzvedību.

Uzskatu, ka dzīvnieks tāpat kā bērns ir jāaudzina ar mīlestību un pacietību, neradot viņiem lieku stresu. Jo atbildes reakcija uz stresu varbūt dažādas kā bērniem tā dzīvniekiem – gan pavājinās imunitāte, gan iestājas depresija vai parādās citas izpausmes. Kā bērniem, tā arī dzīvniekiem ir jāļauj attīstīties bez stresa. Un tikai tad, kad nervu sistēma ir pietiekoši nobriedusi, tad var uzsākt mācības.

Ja kucēns vēl maziņš, nu kādu tur paklausību tu no viņa vari prasīt, tāpat nesapratīs! . Moka visu apguva ļoti ātri, ķepu jau deva no 3-4 mēnešu vecuma. Pēc pāris mēnešiem ar Ievu jau spēlēja „tūdaliņ tāgadiņ”. Tāpat arī gulēt, sēdēt, Moka iemācījās palēnām kā spēli. Kopā ar Ievu viņām ir sava spēle „glūņa”, ar nevienu citu Moka to nespēlē - vispirms abas sastingst (katra savā istabas galā), un tad lēnām tuvojās viena otrai, kad abas ir pavisam tuvu, tad viss notiek uz ātrumu – kura kurai iedos pirmā buču. Nu jau Moka sāk pārsteigt Ievu un uzvarēt šajā spēlē.

Tagad Moka visu apgūst ļoti ātri, jo viņa atšķir balss toni, intonāciju un saprot ko no viņas vēlas.

„Ridžbeks pirms savas trenēšanas, sākumā izdresē pašu saimnieku un tikai tad ļauj dresēt sevi. Liekās smieklīgi, bet tā tas tiešām ir! Varbūt tas tāpēc, ka Moka ir pirmais šķirnes suns mūsu ģimenē, nezināšanas. Bet tādi nu tie ridžbeki ir.” tā Ieva.

Vislabāk Moka jūtas pie jūras un mežā kopā ar savu brālīti Nardo vai labāko draugu, arī rodēzijas ridžbeku, Gariju. Tad viņiem vējš svilpo gar ausīm, ūdens šļakatas iet pa gaisu un viņi ir brīvi un laimīgi. Pēc šādām nodarbēm, kad muskuļi ir noguruši pēc 2 stundu darbošanās, un parādījusies neliela iesvīšanas pakāpe, tad vislabāk Mokai patīk nolikties slīpi uz aukstas grīdas vai ielīst savā jaunajā mājoklī – brezenta saliekamajā būrī, kur viņa ļoti labprāt uzturas. Tā viņai gluži kā būda, tikai istabā.

Laikam arī dzīvniekam, tāpat kā cilvēkam vajag savu atsevišķu dzīves telpu, kur vienkārši nolīst un atpūsties, lai uzkrātu spēkus jaunam dzīves cēlienam.

Mokas rakstura īpašības:

Temperamentīga – patīk aktīvs dzīves veids (ne velti saka, kāds suns tāds saimnieks). Inteliģenta, cienīga.

Ziņkārīga un neatlaidīga – kad spēlē ar mazbērniem paslēpes, neliekās mierā, kamēr atrod un sabučo. Regulāri skatās pa logu, ja dzird piebraucam kādu mašīnu pie mājas.

Gudra – ātri visu apgūst. Prot skaitīt. Ja parādi ciparu, tad tik daudz reižu arī norej.

Eleganta un atturīga – ja neļauj sabučot ciemiņu, tad arī neuzbāžas.

Dzīvespriecīga – viņai ir ieildzis bērnības sindroms (kas šai šķirnei ir diezgan raksturīgs), patīk spēlēties pašai un ar mazbērniem, arī ar citiem savas sugas pārstāvjiem.

Talantīga – ātri apgūst komandas, paklausības skolas instruktore Inna teica, ka ar Moku ir patīkami un viegli strādāt.

Mīļa – mīl ģimeni, mīļa un uzmanīga pret mūsu 11 gadīgo kaķeni Simbu, ļoti mīl cilvēkbērnus.

Moka respektē saimniekus, bērnībā gan to nedarīja.

Mokai patīk siltums un komforts, nepatīk lietus.

Patīk peldēt, braukt ar mašīnu un skriet.

Sabiedriska - īsta sabiedrības dvēsele, taču tajā pašā laikā prot būt atturīga un neuzbāzīga.

Moka ir komunikabla un dzīvespriecīga, hiperaktīva, un nezaudē savu aktivitāti arī pēc 2 stundu skrējiena pa mežu ar saviem draugiem.

Viņai nav raksturīga ne mazākā agresivitāte, viņa ir milzis ar plašu sirdi pret cilvēkiem, bērniem, kaķiem.

Moka ir uzmanīga un līdzjūtīga – kad man nesen nomira tētis un es atgriezos mājās bēdu pārņemta, Moka mani neuzbāzās kā parasti, priecīgi sagaidot. Tajā dienā, kad mājās biju viena, ļāvu vaļu asarām. Moka lēnām ieslīdēja pie manis gultā un uzlika galvu man uz muguras. Viņa bija kā sastingusi – nebučoja mani un nelaizīja. Es zinu, viņa juta līdzi un saprata mani, viņa bija līdzās un tajā pašā laikā netraucēti ļāva man izraudāties.

Apķērīga – suņu skolā gribējās paskatīties kā viņa var pārvarēt kādu no šķēršļiem. Man par lielu brīnumu, tas notika bez problēmām, tagad to turpinām.

Moka ikdienā ēd profesionālo barību, taču ļoti labprāt ēd dažādus augļus, dārzeņus, izņemot gurķus. Garšo zaļie salāti ar kefīru un lasi vai siļķes gabaliņi.

Mokai ļoti patīk rīta skrējieni pie riteņa kopā ar mani, vakara skrējieni ar Ievu– abas hiperaktīvas – noskrien 7-8 km.

Nu jau daudzi sāk jautāt par Mokas kucēniem. Varu teikt, ka plānojam tos uz 2008. gada pavasari-vasaru. Pašlaik šim lielajam notikumam neesam gatavas. Neskatoties uz to, rindā jau pieteikušies vairāki pretendenti, taču mums diezgan aktuāli ir atrast īsto draugu un saimnieku nākamajiem mazuļiem.

Rodēzijas ridžbeks ir suns, kam patīk aktīvs dzīvesveids un viņam to nedrīkst liegt. Un šeit arī pilnībā varu attiecināt forumā dzirdēto teicienu: „Noguris suns ir labs suns!”

***************

Oriģinālais standarts, ko ir sastādījis F.R.Barns, Bulavajo, Rodēzijā 1922, balstīts uz dalmāciešiem un tika apstiprināts Dienvidāfrikas audzētāju apvienībā 1926.gadā.

Rodēzijas ridžbeks radies Dienvidāfrikā kur pirmie Eiropas kolonisti sapāroja sporta šķirnes ar mazu, nevaldāmu, medību suni, kas piederēja Hotentotiem, lai radītu sargu/mednieku suni, ideāli piemērotu vietējiem apstākļiem.

Hotentotu mednieku suņiem bija ridžs no spalvas, kas auga pretēji pārējam apmatojumam uz muguras; vēsturnieks Džordžs Makkals Tīls, bija pirmais, kas aprakstīja šo īpatnību, kad aprakstīja apstākļus par Dienvidāfriku pirms 1505. gada. Nav iespējams uzzināt iepriekš par Eiropas šķirnēm, kas būtu devušas kādu fonu ridžbekiem. Šķirnes, kas tika reģistrētas pastāvot Āfrikā laikā no 1860 – 1870.gada, ir bladhaundi, kurti, grejhaundi, buldogi (garākām kājām, nekā tagad), dažādi terjeri, mastifi, pointeri (iespējams dēļ viņu brūnajiem purniem) un, dažviet arī angļu medību suņi.

Ridžs no hotentotu medību suņiem, kā iezīme radās, krustojoties Eiropas šķirnēm un iezemiešu suņiem.

Šie „ridžbeki” tika izmantoti funkcionāli, visiem mērķiem, sargāt un medību suņi un bija veidoti, lai pārspētu jebkuru citu šķirni medījot lauvas. „Ridžneki” netika veidoti, lai lauvas nogalinātu – neviens suns to nespētu izdarīt. „Ridžbeki” var uziet lauvas pēdas, ielenkt to līdz brīdim, kamēr ierodas mednieks un nošauj to.

Vispārējs apraksts – ridžbekam vajadzētu reprezentēt labi balansētu, stipru, muskuļotu, veiklu, temperamentīgu un aktīvu suni, simetriskām iezīmēm un spējīgam uz lielu izturību ar lielu ātrumu. Šķirnes uzsvars ir ridžs uz muguras, kas ir formēts kā pretējā virzienā augoša spalva.